Dobele

Dobele ir pilsēta Bērzes upes krastos Zemgalē, Dobeles novada administratīvais centrs. Dobeles pils bija pēdējā senlatviešu pils Latvijas teritorijā, kas veica bruņotu pretošanos Livonijas ordenim līdz 1290. gadam. Dobele ir 18. lielākā pilsēta Latvijā.

Apskates vietas
Zemgaļu Dobeles pilskalns (līdz 1289.) un Livonijas ordeņa pils (1335—1730) drupas. Evaņģēliski luteriskās draudzes baznīca, kas pirmo reizi minēta 1495. gadā. Dobeles atbrīvotāju piemineklis 1. Pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās kritušajiem karavīriem. Atklāts 1940. gadā (tēlnieks K.Zemdega), uzspridzināts 1950. gadā, atjaunots 1996. gadā (tēlniece I.Berga). Zemgaļu aiziešanas piemineklis (autors M.Zaurs, 1989.), veltīts zemgaļu brīvības cīņu noslēgumam 1289. gadā. Upīša dārzs Graudu ielā 1. To no 1957.gada iekopa dārznieks un selekcionārs Pēteris Upītis ar mērķi izveidot Latvijas apstākļiem piemērotas ziemcietīgas augļaugu un košumkrūmu šķirnes. Dārzā ir vairāk kā 200 dažādu šķirņu ceriņu. Akmenī ir iecirsti V.Plūdoņa vārdi: "Zini, no šīs vietas pirms 700 gadiem zemgaļi aizgāja lepni un brīvi.", zemāk "Mēs svešā malā ejam, bet sirds mums paliek te".
lv.wikipedia.org

Vēsture
Dobeles baznīca un pils apmēram 1660. gadā. Tajā apmeties Krievijas cars Pēteris I (1697) un Zviedrijas karalis Kārlis XII (1701).
Dobeles pilsēta izveidojusies milzīgā Dobeles meteorīta krātera vietā. Dobeles pils ar senpilsētu pirmo reizi pieminēta 1254. gada aprīlī Zemgales dalīšanas līgumā, kad Dobeles pilsnovads nonāca meslu atkarībā no Livonijas ordeņa. 1272. gada 6. jūlijā Rīgā parakstītajā līgumā bija paredzēts, ka Vācu ordeņa brāļi tika atzīti par virskungiem, bet zemgaļi paturēja savu pārvaldību un tiesības. Livonijas ordeņa mestrs Konrāds no Feihtvangenas 1280.-1281. gada ziemā devās no Jelgavas karagājienā pret Dobeles pili, taču to ieņemt nespēja. 1290. gadā ordeņa brāļi ķērās pie citas taktikas un atkārtoti izpostīja Dobeles novadu, līdz "tie kļuva pliki un nabagi" un zemē iestājās bads. Beidzot dobelieši pameta savu pili un pārcēlās uz Raktes pilskalnu Žagarē un citiem novadiem, kas tagad atrodas Lietuvas teritorijā. Pēc izpostīšanas un zemgaļu izceļošanas novads uz ilgu laiku bija reti apdzīvots.

1335. gadā Livonijas ordeņa mestrs Eberhards no Monheimas nostiprināja Dobeles pilskalnu un sāka mūrēt pili karam pret žemaišiem. 1376. gadā Dobeles pils kļuva par pilsnovada jeb komturejas administratīvo centru. 1495. gadā Dobelē uzcelta baznīca latviešu draudzei.

1561. gadā Livonijas ordeņa padošanās līgumā (Viļņas ūnija) Dobeles komtureja tika iekļauta Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā, tomēr tikai 1566. gadā hercoga karaspēks padzina no pils pēdējo Dobeles komturu Tīsu fon der Reki, kas bija atteicies pakļauties hercogam. 1579. un 1613. gadā Dobeles pilī notika Kurzemes landtāgi. 1642.-1682. gadā hercoga Jēkaba valdīšanas laikā Dobelē darbojās ūdensdzirnavas, vilnas kārstuve, etiķa vārītava un kokzāģētava. 1710. gadā hercogs Frīdrihs Vilhelms gribēja Lielā mēra laikā pārcelt savu rezidenci no Jelgavas uz Dobeli, bet pils sliktā stāvokļa dēļ tas nebija iespējams. 1775. gadā Dobeles pils un apdzīvotā vieta bija tik panīkusi, ka hercogs visas pārvaldes iestādes pārcēla uz Jelgavu, pilskalnā tika iekārtots parks. 1870. gadā pie Dobeles pilsdrupām notika 1870. gada dziesmu un deju svētki Dobelē kuri pēc cilvēku domām bija pirmie Dziesmu un Deju svētki Latvijā. 1917. gadā Dobelei piešķīra pilsētas tiesības
lv.wikipedia.org

Kopš 2009. gada 1. jūlija Dobele ir novada administratīvais centrs. Dobele jau izsenis zināma kā apdzīvota vieta Zemgales līdzenuma rietumu malā, Bērzes upes krastos. Pilsētas tiesības Dobele ieguva 1917. gadā, bet Dobeles vārds rakstos minēts jau 1254. gadā. Klimats šeit ir viens no siltākajiem un sausākajiem Latvijā. Teritorijas lielums - 8 km².

Dobelene, Doblen, Добленъ - tie visi ir Dobeles vārdi dažādos laikos. Zemgales auglīgā zeme un rosīgā tauta bija labi pazīstama sirotājiem un tirgotājiem, kuri bieži apmeklēja Lielupes grīvu. Vikingi, lietuvieši, krievi, lībieši nāca šajā zemē postīt, dedzināt zemgaļu sētas un aizvest gūstā ļaudis. Lai sargātu savu brīvību, zemgalieši meklēja sabiedrotos. Gāja gadi gan ar miera līgšanu, gan ar karstiem strīdiem.

Pienāca 1219. gads, kad notika pirmās nopietnās zemgaļu sadursmes ar vācu krustnešiem: zemgaļu valdnieks Viestards cīnījās ar bruņās kaltiem vīriem Mežotnē. Zemgaļi juta, ka viņu brīvība tiek apdraudēta, bet krustneši izjuta cieņu par tik niknu pretošanos.

No 1236.-1250. gadam Zemgalē valda relatīvs miers, bet nekas nav galā, jo pāris gadus vēlāk sākas Zemgales dalīšana starp Livonijas ordeni, Rīgas arhibīskapu un Rīgas domkapitulu. 1254. gadā vēstures dokumentā - Zemgales dalīšanas aktā - pirmo reizi rakstos tiek minēts Dobeles vārds.

Kopš tā laika Dobeles vārds nav izzudis no vēstures lappusēm, lai arī daudzas no tām bijušas sāpju un asaru pilnas. Pāri zemgaliešu nedienām uzvirmojusi rosība, panākumi un prieks: 1495. gadā sākas baznīcas celtniecība, tai līdzās veidojas tirgus laukums. 17. gadsimtā, Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, uzceļ kokzāģētavu, darbojas ūdensdzirnavas, vilnas kārstuve un etiķa darītava. 19. gadsimtā izbūvē dzelzceļa līniju Jelgava-Mažeiķi-Liepāja, 1870. gadā Dobelē notiek pirmie Kurzemes dziesmu svētki. Pirmā pasaules kara laikā lielākā daļa Dobeles iedzīvotāju dodas bēgļu gaitās. Dobele pārmaiņus atrodas vāciešu, lielinieku un bermontiešu rokās. 1917. gadā Krievijas pagaidu valdība piešķir Dobelei pilsētas tiesības. 1925. gadā tiek apstiprināts pilsētas ģerbonis, kura zīmējums - sarkans lauks ar sudraba svītru valsts karoga dalījumā, pāri tam slīpi novietots zobens - simbolizē zemgaļu varonīgās cīņas.

Desmit gadus vēlāk notiek 3. Dobeles novada dziesmu svētki, kuru laikā tiek ielikts pamatakmens tēlnieka Kārļa Zemdegas veidotajam Dobeles atbrīvošanas piemineklim. Šim piemineklim nav lemts ilgs mūžs - 1950. gadā padomju vara to iznīcina uzspridzinot. Vēl pirms tam, jo īpaši 1945. gadā un 1949. gadā, daudzi pilsētas iedzīvotāji tiek pakļauti padomju režīma represijām un deportācijām. Iet gadu desmiti, mainās paaudzes un tām līdzi - Dobele, kamēr pienāk 1988. gada 18. novembris, kad, atzīmējot Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu, virs Dobeles kultūras nama tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs. 1996. gadā atklāj atjaunoto, nu jau par pilsētas simbolu kļuvušo Dobeles atbrīvošanas pieminekli.

Citur Latvijā un arī ārzemēs Dobeli atpazīst saistībā ar lielākajām ražotnēm: AS „Dobeles dzirnavnieks", SIA „Tenax", AS Ķīmisko rūpnīcu „Spodrība", SIA „Baltic Candles" un nenoliedzami arī ar Latvijas Augļkopības institūtu, kuru tautā arvien sauc par Upīša dārzu, kaut arī jau desmitiem pavasaru tas saplaukst bez sava kādreizējā saimnieka, selekcionāra Pētera Upīša.  Upīša dārzs plaši pazīstams ar Eiropā lielāko ceriņu kolekciju. Maija beigās un jūnija sākumā   te sabrauc tūkstošiem tūristu, lai baudītu ceriņziedu krāsu un smaržas burvību.

Dažādos laikos ar Dobeli saistījušās arī citu darbīgu un talantīgu cilvēku - mācītāja un valodnieka Augusta Bīlenšteina, rakstnieces un gleznotājas Hildas Vīkas, filosofa Jūlija Studenta, ķīmiķa Mārtiņa Straumaņa, dzejnieces Veronikas Strēlertes - dzīves un darba gaitas. 2004. gadā Dobeles vārds jo plaši izskan, pateicoties dobelnieka svarcēlāja Viktora Ščerbatiha sasniegumam - Viktors kļūst par Atēnu Olimpisko spēļu vicečempionu.

Līdzīgi kā daudzās Latvijas mazpilsētās, Dobelē ir vairākas izglītības iestādes: piecas vispārizglītojošās skolas, ieskaitot Dobeles Valsts ģimnāziju, četri bērnudārzi, Mūzikas skola un Mākslas skola, Amatniecības vidusskola un Pieaugušo izglītības un uzņēmējdarbības atbalsta centrs, Bērnu un jauniešu centrs u.c.

Gadu gadiem Dobele uzskatīta par vienu no siltākajām un saulainākajām pilsētām Latvijā. Šo pieņēmumu apstiprina arī oficiāli meteoroloģiskie dati, tādēļ 2003. gadā dobelnieki nolēma savus pilsētas svētkus svinēt Saules zīmē.

2004. gadā šim simbolam klāt nāca arī skaitlis 750 - tieši tik gadu bija pagājuši, kopš tā tālā 1254. gada, kad Dobeles vārds pirmo reizi tika ierakstīts vēsturē. Lai gan 2004. gada vasarā saule nebija īpaši dāsna, Dobelē atkal ziedēja ceriņi un kastaņas, dārzos bija bagātīga ķiršu raža. Dobeles pilsdrupās notika plānotie mūru konservācijas darbi, nesen bija atvērts jauns dievnams - Dobeles katoļu Vissvētās Trīsvienības baznīca. Pilsētas centrā par godu Dobeles 750. gadskārtai tika uzstādīta pilsētas arhitekta Jāņa Kukšas iecerētā skulptūra - pulkstenis. Pie Domes ēkas blakus Latvijas Republikas un Eiropas Savienības karogiem mastā uzvijās jaunizveidotais Dobeles pilsētas karogs - dobelnieku pašapziņai, ticībai, nākotnei.

Savukārt 2007. gadā Dobeles vārds skan arī tālu aiz Latvijas robežām, jo Dobelē 7. jūlijā, pilsētas svētku laikā, pulcējas dažādi viesi un satiekas paaudzes, lai atklātu piemiņas vietu Augustam Bīlenšteinam (1826 - 1907) - novadniekam, teologam vācbaltietim, 19. gadsimta izcilākajam latviešu valodas un etnogrāfijas pētniekam.

Pilsētā ir izdevies īstenot vairākas labas idejas un nozīmīgus projektus, tajā skaitā Dobeles Sporta halles būvniecību. Ir paveikts nozīmīgs darbs, kas ir ievadījis jaunu posmu sporta dzīves attīstībā kā Dobeles pilsētā, tā visā Zemgales reģionā. Tiek veikti darbi ielu sakārtošanā, teritorijas labiekārtošanā, iedzīvotājiem draudzīgas pilsētvides veidošanā. Pabeigta Dobeles stacijas laukuma rekonstrukcija, kur veikts viss iespējamais, lai pilsētas iedzīvotāji un viesi šeit varētu justies droši un ērti.

Dobele rītdienas redzējumā ir plaukstoša, radoša un ilgtspējīga pilsēta, kas piedāvā augstu dzīves kvalitāti visiem iedzīvotājiem un nodrošina viņu līdzdalību visās pilsētas dzīves jomās.
www.dobele.lv