Daugavgrīva

Daugavgrīvas apkaime atrodas Rīgas ZR daļā uz Buļļu salas. Tā robežojas ar Rītabuļļu, Bolderājas, Vecmīlgrāvja un Mangaļsalas apkaimēm, taču reāls savienojums pa sauszemi ir tikai ar Rītabuļļu apkaimi un Bolderāju (savienojums pa tiltu). Robežas - Rīgas līcis, Daugava, Loču kanāls, Buļļupe, iedomāta paralēla taisne Roņu ielai, Dzintara iela, taka, kas ved uz Rīgas līci. Daugavgrīvas apkaimes kopējā platība – 1014,7 ha

Reljefs
Daugavgrīvas apkaimei ir līdzens, zems reljefs, kuru tikai atsevišķās vietās saposmo priekškāpas.Gar jūras krastu stiepjas smilšaina pludmale, kuru no pārējās apkaimes atdala neregulāra priekškāpa 250-300 m platumā (tā ir platāka apkaimes DR daļā). Starp vaļņveida kāpu joslu un jūru ir pazeminājums – bijusī lagūna ar nelieliem reliktiem ezeriņiem un purvu, ko papildina antropogēnās reljefa formas. Piekraste pakļauta intensīvai krasta noskalošanai.

Ūdeņi
Virszemes ūdens objekti apkaimē ir:  Buļļupe un Loču kanāls D, DA daļā, Daugava (ar tajā izbūvēto Ziemas ostu) - A un ZA daļā, bet DR daļā - Ziemeļupe, kas faktiski ir Buļļupes līcis. Papildus nelielas ūdenstilpes atrodas arī apkaimes centrālajā daļā Daugavgrīvas dabas lieguma teritorijā un Mīlestības saliņā, kā arī ap Daugavgrīvas cietoksni mākslīgi izveidoto grāvju sistēmas veidā.


Zaļumi
Plašas teritorijas Daugavgrīvā aizņem dabas un apstādījumu teritorijas (39,3%), no kuriem vairāk kā ¾ aizņem dabas parks „Piejūra” (328 ha), t.sk. Daugavgrīvas dabas liegums (163 ha).

Vēsture
17. gs. beigās un 18. gs. sākumā tagadējās Daugavgrīvas salas vietā bija tikai šaura, smilšaina zemes strēle, kas Lielupi šķīra no jūras, bet jūras krasta līnija gāja gar pašu Daugavgrīvas cietoksni. Daugavas gultne pie ietekas jūrā vēsturiski ir bijusi ļoti mainīga un dinamiska. 18. gs. pirmajā pusē Lielupe pārrāva Daugavgrīvas salu uz pusēm starp tagadējiem Rītabuļļiem un Daugavgrīvu, taču atteka pamazām aizsērēja. Vēl saglabājies neliels līcis (Ziemeļupe) no Buļlupes puses. Līcis mākslīgi padziļināts un tajā atrodas Rīgas pilsētas ūdens attīrīšanas stacija.

Daugavgrīvas apkaime ar tur esošo Daugavgrīvas cietoksni vienmēr tikusi uzskatīta par ,,Rīgas atslēgu”, jo militāri un stratēģiski svarīgā novietne ļāva pārraudzīt Daugavas tirdzniecības ceļu un kontrolēt kuģu satiksmi. Daugavgrīvas cietoksnis šobrīd ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Lai gan Daugavgrīvu kā Bolderājas pagasta daļu Rīgas administratīvajās robežās iekļāva tikai 1924. gadā, pirmās ziņas par šo apkaimi vēstures avotos atrodamas jau 1205. gadā, kad, izvēloties stratēģiski svarīgu vietu, bīskaps Alberts uzsāka cisterciešu klostera celtniecību tagadējā Vecāķu teritorijā, jo līdz 16. gs. beigām Daugavas ietece jūrā atradās krietni uz austrumiem – Vecāķos. 14. gadsimta sākumā Livonijas ordenis klosteri pārbūvēja par vienu no spēcīgākajiem cietokšņiem Livonijā.

1567. gadā Daugava mainīja gultni un radās jauna ieteka pašreizējā vietā, rosinot attīstību jaunās grīvas apkārtnē. Livonijas ordeņa laikā celtā vecā Daugavgrīvas pils Daugavas labajā krastā zaudēja savu militāro nozīmi. Poļu zviedru karā (1600-1660) Daugavgrīvu ieņēma zviedri, un 1608. gadā tie uzcēla četrstūra skansti upes jaunajā grīvā, kuru nepilna gadsimta laikā pārveidoja par militāri spēcīgu cietoksni. Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700-1721) Daugavgrīva nonāca Krievijas impērijas rokās, turpmākajos gadsimtos cietoksnis un arī apkārtējā Daugavgrīvas teritorija tika izmantota militārām vajadzībām.

1915. gadā Daugavgrīvas cietoksnī notika latviešu strēlnieku bataljonu apmācības. Starpkaru periodā cietoksnis kalpoja par Latvijas armijas garnizona daļu novietni, taču pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā tur izvietojās PSRS Jūras Kara flotes vienības, arī Daugavgrīvas apdzīvotā teritorija tika atsavināta Rīgas kara flotes bāzes vajadzībām. Cietokšņa ārpusē atrodas Daugavgrīvas dambja celtniecības pabeigšanai veltīts tēls un piemiņas akmens angļu un franču kara jūrniekiem, kas krituši Bermontiādes laikā 1919. gadā.

Saistībā ar Daugavas krasta regulēšanas darbiem 18. gadsimtā, Daugavgrīvas cietoksnis pamazām tika atvirzīts no upes grīvas. Lai upes grīvu uzturētu kuģošanai drošu un novērstu sēkļu veidošanos, 1765. gadā zviedru valdība uzsāka dambja izbūvi upes labajā krastā pretim cietoksnim. Dambja galā noveidoja lielgabalu bateriju, kas atgādināja komētas galvu, bet pats dambis līdzinājās tās astei, tāpēc jaunbūve tika nosaukta par Komētas fortu. Turpinot grīvas regulēšanas darbus, Komētforts nonāca Daugavas kreisajā krastā. Mūsdienās Komētforts ir vietējas nozīmes vēstures piemineklis, tā atklāšana bija viens no galvenajiem faktoriem, kādēļ tika apturēta jauna ostas termināļa celtniecība Daugavgrīvā.

Daugavgrīvas mols ir būvēts 1880. gadā un stiepjas jūrā ZR virzienā tikpat tālu kā upes labajā krastā esošais Mangaļsalas dambis. 19. gs. uz mola atradās katordznieku cietums. 1582. gadā pie jaunās Daugavas ietekas pēc Stefana Batorija pavēles uzcēla pirmo bāku. Gadsimtu gaitā tā daudzkārt nopostīta un atkal atjaunota, tagadējā bāka ir būvēta 1957. gadā. Būtiska loma apkaimes attīstībā bija 1873. gadā celtajai Rīgas – Bolderājas dzelzceļa līnijai, kas stiepās līdz Daugavgrīvas molam. 19.-20. gs. mijā vietējām vajadzībām Daugavgrīvas teritorijā izbūvēja arī vairākus dzelzceļa atzarus.

18. gs. beigās Daugavgrīvā tika izveidota Ziemas osta, kur ik gadus pārziemoja ap 100 kuģu. Šīs ostas izbūve rosināja aktīvāku civilo dzīvi Daugavgrīvas salā. Kopš Ziemas ostas izveides nereti izcēlās konflikti ar Daugavgrīvas cietokšņa pārvaldi zemes īpašumtiesību dēļ. Militāristi nebija apmierināti ar ārvalstnieku uzturēšanos cietokšņa zonā, un 1891. gadā cietoksnis pieprasīja, lai tiek pārtraukta citu valstu kuģu kustība Ziemas ostā.

Jau no Daugavgrīvas cietokšņa pirmsākumiem tam līdzās pastāvējusi apdzīvota vieta jeb neliela izmēra ciemats, kur mitinājās galvenokārt cietoksnī strādājošo militāristu ģimenes. Ciematā, esot apmetušies no Rīgas izraidītie amatnieki bez cunftes piederības.

Kopumā ziņas par Daugavgrīvas ciema veidošanos ir pretrunīgas, jo pēc Broces zīmējumiem noprotams, ka apdzīvotība šajā teritorijā varējusi sākt veidoties tikai 19. gs. sākumā, taču citi avoti apgalvo, ka jau 17. gs. pie cietokšņa pastāvējis karavīru ģimeņu miests. Daugavgrīvas miestiņa attīstību sekmēja kuģniecība. 1909. gadā Daugavgrīvā bija 110 ēku un ap divi tūkstoši iedzīvotāju, kas galvenokārt bija nodarbināti ostā un zvejniecībā. Daugavgrīvas ciemats – Ustjdvinska bieži saukts par cietokšņa forštati.

1846. gadā tika radīts Daugavgrīvas cietokšņa priekšpilsētas plānojuma projekts, kas esošās stihiskās apbūves vietā paredzēja regulāru ielu tīklu. Atbilstoši plānojumam izveidoto ģeometrisko ielu tīklu var redzēt arī šodien – četras Buļļupei paralēlas ielas ar četrām šķērsielām. Pirmajā pasaules karā ciems pilnībā tika nopostīts, daļa apbūves tika atjaunota Latvijas brīvvalsts laikā, bet mūsdienās dominējošo apkaimes apbūvi veido šeit galvenokārt atrodas 50.-60. gados celtas daudzstāvu dzīvojamās ēkas.

Daugavgrīvas sala atrodas Piejūras dabas parka teritorijā, kas veidota daudzu retu piejūras biotopu aizsardzībai. Piejūras dabas parka teritorijā ietilpst Daugavgrīvas dabas liegums, kurā sastopams daudz retu augu un putnu sugu. 2004. gadā Daugavgrīvas lieguma teritorijā uzstādīts putnu vērošanas tornis.

Daugavgrīvas apkaimes teritorijā ietilpst neapdzīvotā Mīlestības saliņa, kas radusies 19. gs. otrajā pusē, kad, izbūvējot Daugavas gultni regulējošo dambi, uzkrājās smiltis un izveidojās sala. 

Daugavgrīvas apkaimes vienīgā saikne ar pārējo Rīgas teritoriju ir pa Flotes ielu pāri Buļļupei. Satiksmi ar Daugavgrīvu nodrošina 3 autobusu (3., 30., 36.) un 2 maršruta taksometru maršruti, no kuriem 1 autobusa un 1 maršruta taksometra maršruts nodrošina tangenciālo satiksmi ar citām apkaimēm Daugavas kreisajā krastā (līdz Imantai), bet pārējie maršruti nodrošina apkaimes saikni ar pilsētas centru (un arī dažām citām Daugavas labā krasta apkaimēm Pļavnieku virzienā).

www.apkaimes.lv