Daugava

Daugava (lībiešu: Vēna), vēsturiski pazīstama arī kā Dina (vācu: Düna, poļu: Dźwina), bet augšpus Latvijas teritorijas – Rietumu Dvina (krievu: За́падная Двина́, baltkrievu: Заходняя Дзвіна), ir Latvijas lielākā upe, kas iztek no Valdaja augstienes Krievijā, tek cauri Krievijai, Baltkrievijai un Latvijai, līdz ietek Rīgas līcī, Baltijas jūrā, kur veido Rīgas ostas akvatoriju. Daugavas garums ir 1005 km, no tiem 352 km Latvijā.

Nosaukuma cilme

Upes latviešu nosaukums „Daugava” un lietuviešu „Dauguva” ir cēlies no seniem baltu vārdiem „daudz” un „ūdens”. Vairumā citu valodu lietotais nosaukums Dyna – Двина – Дзьвіна – Dźwina – Düna – Dvina cēlies no Baltijas somu valodās lietotā upes nosaukuma Vīna-Väina (līvu: vēna – 'jūras šaurums'; 'osta', 'upes ieteka jūrā'). Šis nosaukums visagrāk pieminēts vikingu sāgās un Nestora hronikā. Kādā vikingu rūnakmenī nosaukta par Tūnu, ko vācu tirgotāji saukuši par Dune vai Dīnu, bet senie slāvi par Dveinu un Dvinu.

Klaudija Ptolemaja 2. gadsimtā veidotajā kartē redzams Rīgas līcis un tajā ietekošā upe Rubona. Tā sauktais ziemeļu jeb dzintara ceļš Romas impērijai bija visnotaļ pazīstams, jau sengrieķu dzejnieki bija apjūsmojuši upi vārdā Eridāna. Grieķu teika stāsta, ka pa Eridānu mājup no brauciena pa Melno jūru atgriezušies argonauti. Tā gan ir tikai viena no versijām par argonautu mājupceļu, parastākais viedoklis ir tāds, ka argonauti nav atstājuši Melnās jūras baseinu un Balkānus. Par Eridānu parasti pieņem Padas upi, kas tek Itālijas ziemeļos, kuru tagad sauc par Po. Tomēr pastāv arī viedoklis, ka mītā par Faetonu, epizodē, kurā Zeva zibens notriektais Faetons iekrīt Eridānas upē, pēc dažu pētnieku uzskatiem ar Eridānas upi var identificēt Daugavu, un pats notikums saistāms ar meteorīta nokrišanu Sāmsalā (Kāli meteorīta krāteri). Grieķu rakstītajos avotos Eridāna minēta kā upe tālu ziemeļos, kurā bagātīgi tiek atrasts dzintars.

Kulturālais nozīmīgums

Daugava latviešiem ir arī viens no nacionālajiem simboliem, kuru apdzied dziesmās, dēvējot par „Daugavu māmuļu”, par tautas „likteņupi”. Ar cīņu 20. gadsimta beigās pret Daugavas HES būvniecību, kuru izveidojot tiktu applūdināts Daugavas loku dabas parks starp Daugavpili un Krāslavu, sākās tautas atmoda, kas atnesa Latvijai neatkarību.

Vēsture

Vikingu sāgās par Daugavas ūdens ceļu („Ceļš no varjagiem uz grieķiem”) ir vairāk detalizētas informācijas nekā par citām Austrumeiropas upēm. Tas liecina par Daugavas (vikingu: Dyna) lielo nozīmi tā laika tirdzniecības sakaros.

Nestors savas hronikas sākumā rakstīja: "Dņepra iztek no Voļkovas meža (citos tulkojumos no Okas meža; Вольковський/Оковский лес) un tek uz dienvidiem, bet Daugava no tā paša meža tek uz ziemeļiem un ietek Varjagu jūrā. No tā paša meža uz austrumiem tek Volga un septiņdesmit daļās daloties ietek Hvalisas jūrā. Tāpēc no Krievzemes var pa Volgu doties uz Bolgāru un Hvalisu un uz austrumiem nokļūt Sima daļā, bet pa Daugavu [var doties] uz Varjagu zemi, no varjagiem līdz Romai, no Romas līdz Hama ciltij."

Izmaiņas vēstures gaitā

Daugavas grīva kopš seniem laikiem bija sekla, pieblīvēta ar sanesto smilšu sēkļiem, kas veicināja lielus plūdus pavasaros. Ūdens masu Daugavas lejtecē pavasaros palielināja arī Lielupes un Juglas notece pa Daugavu. Ūdens līmenis pavasaros strauji cēlās, appludinot plašo līdzenumu un bieži izraujot jaunu gultni. Vartbergas Hermanis savā hronikā min 1363. gada plūdus, kuru rezultātā Rīga uz vairākām nedēļām pilnībā tika izolēta no ārpasaules. Kaspars Padels savās piezīmēs min 1562., 1578., 1590. gadu plūdus, kad noslīkuši daudzi cilvēki un mājlopi. 1597. gadā plūdi ilguši no 6. aprīļa līdz 19. aprīlim, bet 1615. gadā Daugavas ūdeņi nav spējuši izlauzt ledus barjeru pie Doles salas un Daugava uz laiku izlauzusi sev jaunu gultni uz Juglas ezeru. 1708.–1709. gada ziemā ledus biezums Daugavā sasniedza 1,7 m – uznākot atkusnim sākās plūdi, kas izlauza Rīgas vārtus un pilsēta applūda (ūdens līmenis sasniedza 4,68 m virs jūras līmeņa).

Līdz 16. gadsimta vidum Daugava ietecēja jūrā pie Vecāķiem (tagadējā Vecdaugava), bet tagadējās Daugavas grīvas vietā atradās lēzens kāpu valnis. 1567. gada pavasara plūdos upe pārrāva kāpas un izveidoja jaunu ieteku jūrā. 16.–17. gadsimtā jaunā Daugavas grīva kļuva aizvien plašāka, bet vecā pamazām aizsērēja.

Lai pasargātu Daugavas gultni no aizsērēšanas un Rīgas pilsētu no plūdiem, 16.–17. gadsimta mijā upes lejtecē sāka celt dambjus. Līdz ar to tika paātrināts upes tecējums, bet tas savukārt veicināja smilšu aizskalošanu no gultnes. Ar dambjiem no upes pamatstraumes tika atšķeltas salas, īpaši tās, kas atradās pretī Sarkandaugavai un Mīlgrāvim, aiz kurām upes attekas sāka aizsērēt, bet pašas salas „augt”. Vesela salu rinda – Putnu, Kundziņu, Kurpnieku, Iļķena, Kroņa, Gubernatora, – pēc dambju uzcelšanas saplūda kopā, izveidojot lielo Kundziņsalu. Līdzīgā kārtā palielinājās Lucavsala, Ķīpsala un citas.

Daugava kā senais tirdzniecības ceļš

Upe izsenis tika izmantota kā ērts tirdzniecības ceļš preču pārvadāšanai. No Daugavas kopējā garuma ūdens transportam varēja izmantot ap 980 km. Izmantojot Daugavas augšteces pietekas, pa vairākiem valkiem varēja bez sevišķām grūtībām sasniegt Dņepru, Volgu un to pietekas. Taču tā kā Daugava ir viena no Austrumeiropā krāčainākajām upēm (kopskaitā ap 150 krāču), un diezgan sekla (vasarās pat lejtecē vietām tās dziļums nepārsniedza 1 m), bet ledus klāja upi 4 mēnešus gadā, navigācijas sezona bija tikai agrā pavasarī vai vēlā rudenī. 15.–16. gadsimta mijā Daugavā no jūras varēja ienākt kuģi ar maksimālo iegrimi 4 olektis (2,4 m), bet lielākiem kuģiem nācās stāvēt Daugavgrīvā un preces uz pilsētu un atpakaļ vest ar liellaivām. Sausās vasarās (vairākas tādas bija 17. gadsimta beigās) bieži vien kuģi vispār nevarēja ienākt Daugavā.

Šo upes īpatnību dēļ nevarēja izmantot tos pašus peldlīdzekļus gan jūrā, gan upē – preces upes grīvā vajadzēja pārkraut no jūras kuģiem upes plakandibena laivās. Tas nāca par labu Rīgai kā šādam pārkraušanas centram.

Dabas parks "Daugavas loki"

Šķērsojot Latvijas robežu, Daugava jau ir 200 m plata upe. Augštecē Latvijas teritorijā tā plūst starp Augšzemes un Latgales augstieni, veidojot desmit plašus lokus. No Latvijas robežas līdz Daugavpilij saglabājusies Daugavas dabiskā ieleja, kurā atrodas daudzi vērtīgi biotopi. Augu sugu daudzveidības ziņā tā ir viena no interesantākajām teritorijām Latvijā. Skaistās ainavas un daudzie pilskalni rada priekšnoteikumus tūrisma attīstībai. Te ir izveidots Augšdaugavas aizsargājamais ainavu apvidus un dabas parks "Daugavas loki".
lv.wikipedia.org

Daugava Rīgas teritorijā (vēsture)

Daugavas nozīme ir nepārvērtējama – tā ir sākotnējais, ilgu laiku vienīgais Austrumu – Rietumu tranzītceļš šajā reģionā (“ceļš no varjagiem uz grieķiem”), un Rīga ir stratēģiski svarīgs tā punkts.

Daugava sākas Valdaja augstienē un tek cauri Krievijai, Baltkrievijai un Latvijai. Aptuveni 20 pēdējos kilometrus pirms ieplūšanas Rīgas jūras līcī Daugava tek cauri Rīgai. Rīgas teritorijā Daugava ir apmēram 700 m plata un ap 8–9 m dziļa. Sākotnēji Daugava Rīgā bijusi plata un sekla upe ar daudziem sēkļiem, salām un attekām. 18. gs. sākās plaši Daugavas iztaisnošanas un padziļināšanas darbi. 19. gs. beigās Daugavas krastmala tika nostiprināta ar pāļiem un stabiliem dambjiem, kuģu ceļš 1912. gadā bija 8–8,5 m dziļš un 150 m plats. Aptuveni tāda Daugava ir arī mūsu dienās.

Rīdzinieku attiecības ar Daugavu vienmēr bijušas sarežģītas. No vienas puses, tā nodrošināja kuģošanas un preču pārvadāšanas iespējas, ļāva kontrolēt caurbraucējus un aizsargāja Rīgu no uzbrucējiem. Mazsvarīgi nebija arī bagātie zivju lomi, ar kuriem nodarbojās īpaša zvejnieku amata brālība. Tomēr bija arī savas neērtības, no kurām briesmīgākais bija ik pavasara plūdu draudi. Paši postošākie Daugavas plūdi, spriežot pēc senrakstu ziņām, notikuši 1709. gadā. Togad ziema bijusi ļoti barga, aizsalusi visa Baltijas jūra un ledus biezums Daugavā sasniedzis 2,5 aršinas (1,73 m). Aprīļa sākumā Daugavā sākusies ledus iešana, bet jūras līcis vēl bijis aizsalis. Ledus sablīvējies pie grīvas, upē strauji cēlies ūdens līmenis un tā izgājusi no krastiem. Ledus kalni ielauzuši pilsētas vārtus, un ūdens appludinājis ielas. No šiem plūdiem Doma baznīcā uz sienas līdz mūsu dienām saglabājusies iemūrēta neliela četrstūraina misiņa plāksne, kas rāda vietu, līdz kurai ūdens viļņojies baznīcas iekšienē. Ūdens līmenis 1709. gada 13. aprīlī bijis 4,68 m.

Otra problēma bija Daugavas šķērsošana. Rīgai attīstoties, tā arvien vairāk izpletās arī Daugavas otrā krastā – Pārdaugavā, tur pienāca svarīgs ceļš no Jelgavas, Kurzemes hercogistes galvaspilsētas. Līdz ar to lielu nozīmi ieguva pārcēlāju arods. Reizēm ceļotāji dienām ilgi gaidīja savu kārtu uz pārceltuvēm, izveidojot apmetnes – tā Pārdaugavā radies Nometņu ielas nosaukums. Par regulāras ūdens satiksmes priekšteci Rīgā var uzskatīt pārcēlāju laivas, kas kursēja starp abiem Daugavas krastiem. 19. gs. 2. pusē, lai uzlabotu satiksmi ar Pārdaugavu, plaši izmantoja nelielus upju kuģīšus. Savukārt ziemā, lai pārceltos pār aizsalušo Daugavu, varēja izmantot arī tā saucamās "butes" vieglas, vienkārši darinātas kamaniņas. Tajās bez darba palikušie Daugavas zvejnieki un enkurnieki par dažām kapeikām pārvadāja pasažierus uz Pārdaugavu pa speciāli ledū iezīmētu skrejceļu no Jaunielas gala Daugavmalā līdz kuģīšu piestātnei Āgenskalna līcī. Šis pārcelšanās veids bijis ļoti iecienīts. Kamaniņu pārcēlāji ziemā uz Daugavas strādāja vēl 20.gadsimta 30. gados un otrā pasaules kara laikā.

Tomēr vislielākā nozīme Daugavas šķērsošanā ir tiltiem.

Pirmo tiltu pāri Daugavai uz noenkurotām, savā starpā ar tauvām sasietām laivām lika uzcelt zviedru karalis Kārlis XII 1701. gadā. Pāri šim tiltam dūmu aizsegā no Rīgas puses zviedri pēkšņi uzbruka poļu un sakšu karaspēkam, kas atradās pretējā upes krastā Spilves pļavās. Pēc zviedru uzvaras peldošo tiltu ieguva pilsēta. Taču jau 1705. gadā tiltu, kas pa ziemu bija novietots Vējzaķsalas līcī, aiznesa jūrā pavasara pali. Peldošo tiltu pēc tam atjaunoja, bet krievu karaspēks Rīgas aplenkuma laikā 1710. gadā to iznīcināja.

Sākot ar 1714. gadu, pāri Daugavai katru gadu pavasarī pēc ledus iziešanas ierīkoja Plosta tiltu, kuru 1. novembrī atkal izņēma un novietoja uz ziemas guļu kādā Daugavas attekā. Laika gaitā šā tilta konstrukciju vairākkārt mainīja un uzlaboja, līdz beidzot tas kļuva par vispāratzītu paraugu labi būvētam plosta tiltam pāri lielai, platai upei. Rīgas Plosta tilts bija kļuvis par pilsētas simbolu, 18. gadsimtā to uzskatīja par vienu no trim Rīgas brīnumiem.

Peldošā tilta garums bija 646 m, platumā 12,8 m. Tas sastāvēja no 8 lieliem plostiem un 3 papildu daļām. Vidējā no papildu daļām pacēlās augstāk par lielajiem plostiem un bija novietota uz diviem pontoniem. Šī daļa bija izņemama un kalpoja nelielu kuģu, laivu un plostu caurlaišanai. Abus pārējos papildposmus izmantoja par slīpām uzbrautuvēm, lai tiktu pāri paaugstinātajai izņemamajai tilta daļai. Lai uzlabotu satiksmi pāri Daugavai, 1888. gadā dome izšķīrās uzstādīt vecā Plosta tilta vietā dzelzs pontonu tiltu (esot gan apsprieduši arī tuneļa izbūves iespējas). Pontontilta ierīkošana ilga no 1892. gada līdz 1896. gadam. 1915. gadā pontonus sāka evakuēt uz Igauniju, bet vētra tos izskaloja krastā un vēlāk Latvijas laikā pontontilts tika atjaunots. Otrā pasaules kara laikā to saspridzināja, taču 1945. gadā pontontiltu atjaunoja. 1957. gadā tā vietā uzcēla tagadējo Akmens tiltu.

Pēc dzelzceļa mezgla izveides 19. gs. 60. gados radās nepieciešamība pēc dzelzceļa tilta pār Daugavu. Dzelzs tiltu uzcēla 1871. 1873. gadā. To izmantoja ne tikai dzelzceļa satiksmei, pa to varēja iet arī gājēji un braukt pajūgi. Rekonstruējot Rīgas dzelzceļa mezglu, 1914. gadā tika uzbūvēts jauns dzelzceļa tilts, ko 1917. gadā sagrāva. 1928. gadā to kapitāli atjaunoja, bet otrā pasaules kara laikā uzspridzināja un vairs neatjaunoja. Padomju laikā līdzās vecā tilta paliekām uzcēla jaunu dzelzceļa tiltu.

Par pārvietošanos kā pa Dzelzs tiltu, tā arī pa Plosta tiltu bija jāmaksā tilta nauda. No tās atbrīvoti bija tikai kājāmgājēji, armijas, policijas un ugunsdzēsēju transports, kā arī ārstu un garīdznieku pajūgi. Gadsimtu mijā, piemēram, no rokas stumjamiem ratiņiem iekasēja 5 kap., no vienzirga pajūga – 6 kap., ja tajā nebija kravas, un 10 kap., ja brauca ar kravu; no divzirgu pajūga attiecīgi 10 un 20 kapeiku.
www.riga.lv