Dambriedis (Dama dama)

Sākot ar 18. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam Latvijā tika introducēts un vairākos briežu dārzos turēts dambriedis. Izkļūstot savvaļā dambriedis Kurzemē nelielā skaitā saglabājās līdz 1937. gadam. 20. gs. 70. gadu vidū vairākus desmitus īpatņu izlaida arī Dzelzāmura mežniecībā, bet ziņu par sekmīgu introdukciju savvaļā nav.

Dambriedis (Dama dama) labi pielāgojas apstākļiem, tiem ir visattīstītākie maņu orgāni.  Tos ļoti plaši izmanto audzēšanai parkos. Apmatojums ir sarkanīgi brūns ar baltiem plankumiem. Dambriežu buļļu svars vidēji 75 – 80kg. Līdzīgi kā staltbriedis, arī dambriedis katru gadu nomet un audzē ragus, kuriem ir raksturīga lāpstveida forma.

Dambriedis (Dama dama)

Dambriedis (Dama dama) ir briežu dzimtas (Cervidae) suga, kas ir vienīgā mūsdienās dzīvojošā suga dambriežu ģintī (Dama). Šajā ģintī ir arī viena izmirusi suga - Sicīlijas dambriedis (Dama carburangelensis). Dambriedim ir divas pasugas,^[1] kuras daži sistemātiķi sistematizē kā atsevišķas sugas: dambrieža nominālpasuga (D.d.dama) un Persijas dambriedis (D.d.mesopotamica).

Izplatība
Dambriedis ir Eirāzijas briežu suga, kura mūsdienās introducēta daudzos pasaules reģionos.Pirms pēdējā ledus laikmeta tas dzīvoja lielākajā daļā Eiropas, bet holocēna laikā tā izplatība samazinājās un dambriedis bija sastopams vairs tikai Tuvajos Austrumos un, iespējams,Vidusjūras reģionā. Izplatības areāla austrumos - Āzijas dienvidrietumos mājo Persijas dambriedis. Pirms 17 000 - 10 000 gadiem dambrieži bija nozīmīgs gaļas ieguves resurs akmens laikmeta cilvēkiem Tuvajos Austrumos.

Mūsdienās introdukcijas rezultātā dambriedis atkal ir sastopams lielākajā daļā Eiropas mežu. Ar šo dzīvnieku introdukciju nodarbojās jau Senās Romas laikos, to izplatību atjaunojot Centrāleiropā un Ziemeļeiropā. Dambrieži sekmīgi introducēti arī ASV, Argentīnā, Čīlē, Dienvidāfrikā, Fidži, Jaunzēlandē, Kanādā, Peru un Urugvajā.

Kopumā dambriežu populācija nav apdraudēta, bet to skaits samazinās Turcijā. Līdz ar to visapdraudētākā ir vienīgā populācijas daļa, kuru varētu saukt par dabisko. Turcijā dambriežus apdraud pārmērīgas medības, dabiskās dzīves vides pārmaiņas un lauksaimniecībasintensifikācija. Sarukušo populāciju Turcijā apdraud arī tuvradniecība.

Latvijā
Sākot no 18. gadsimta beigām, arī Latvijā tika ievesti dambrieži. Tie tika audzēti īpašos briežu dārzos, kuri 20. gadsimtā izzuda, bet 21. gadsimta sākumā briežu dārzu attīstība Latvijā ir atkal atsākusies. Savvaļā Latvijas apstākļos dambriedis stabili neiedzīvojas. Ir liecības, ka 19. gadsimtā vairākās vietās Kurzemē dambrieži ir izkļuvuši savvaļā un Piltenes, Ēdoles mežos nelielā skaitā saglabājās līdz pat 1937. gadam. Pēc Otrā Pasaules kara bija mēģinājumi dambriežus aklimatizēt Talsu MRS Andumu mežniecībā, bet nesekmīgi. Dambrieži 1974.–1975. gadā tika ievesti arī Dzelzāmura mežniecībā. Taču turpmāko trīs gadu laikā ievestie dzīvnieki pakāpeniski izzuda.

Izskats
Dambriedim kā visiem briežu dzimtas dzīvniekiem ir izteikts dzimumu dimorfisms. Dzimumus var viegli atšķirt, jo tēviņiem ir krāšņi ragi, turklāt tēviņi ir arī lielāki un masīvāki nekā mātītes. Tēviņa ķermeņa garums ir 140 - 160 cm, augstums skaustā 84 - 100 cm, svars 46 - 100 kg. Mātītes ķermeņa garums ir 130 - 150 cm, augstums skaustā 73 - 91 cm, svars 30 - 56 kg. Ļoti liels tēviņš var sasniegt 190 cm garumu, 140 cm augstumu skaustā un 150 kg svaru. Salīdzinot dambrieža pasugas, Persijas dambriedis ir daudz lielāks un masīvāks nekā nominālpasuga.

Dambriežiem ir liela dažādība kažoka krāsu variācijām, bet galvenās ir četras. Pirmā ir rudi brūna vai kastaņbrūna ar baltiem plankumiem vasarā, bet ziemā kažoks kļūst daudz tumšāks un raibumi izzūd. Ap asti gaišs laukums, kas ierāmēts ar melnu, aste gaiša, gandrīz balta, ar melnu garensvītru. Otrā valdošā krāsa arī ir brūna, bet raibumi ir košāki, kontrastējošāki, tie ziemas periodā saglabājas un spilgti izceļas uz tumši brūnā kažoka. Ap astes gaišo laukumu šīs grupas dambriežiem nav melnā ierāmējuma. Trešā grupa ir tumši brūna, gandrīz melna. Vasaru un ziemu kažokam ir tumšs pelēkbrūns tonis, kas dažiem indivīdiem var būt pilnīgi melns. Šiem dambriežiem nav balto raibumu un gaišā laukuma ap asti. Pēdējā lielā grupa ir gaišie, gandrīz baltie dambrieži, bez raibumiem. Mazuļiem kažoki ir gaišā, krēmīgā krāsā, bet dambriežiem pieaugot, tie kļūst balti, īpaši ziemā kažoki ir ļoti gaiši, tomēr šīs grupas dambriežiem ir tumšas acis un deguns un tie nav albīni.

Visbiežāk sastopami pirmās grupas dambrieži, tādēļ šo krāsu mēdz saukt par dambriežu parasto kažoka krāsu, arī otrās grupas īpatņi ir sastopami samērā bieži. Retāk par pirmajām divām grupām var satikt melnos dambriežus un vēl retāk baltos.

Ragi ir tikai tēviņiem. Tie ir plati, lāpstveidīgi, atgādinot ziemeļbriežu ragus. Šādi ragi jaunajiem tēviņiem sāk augt 3 gadu vecumā. Pirmos divus gadus ragi ir vienkārši, durkļveidīgi.

Uzvedība un barība
Dambrieži veido lielus barus un tie ir pielāgojušies daudzveidīgai dzīves videi – mežiem, krūmājiem, pļavām, ganībām, lauksaimniecības sējumiem. Tas ir zālēdājs un atkarībā no gadalaika pārtiek no dažādiem augiem – zāles, zariem, mētrām, lapām, pumpuriem, jaunajiem dzimumiem, mizas.Baroties tas parasti dodas krēslas stundās - vakaros un agri no rīta, bet arī dienas vidū tie īslaicīgi ik pa laikam ganās.

Dambriežu dabīgie ienaidnieki savvaļā ir dažādi lielie plēsēji, kas dzīvo atbilstošajā izplatības areālā, piemēram, vilki, lāči un pumas.

Reprodukcija
Dambrieži dzimumgatavību sasniedz 1,5 gadu vecumā, bet tēviņi pāroties sāk apmēram 4 gadu vecumā, sasniedzot spēka gadus. Riests notiek septembrī–janvārī. Šajā laikā katrs tēviņš nostiprina savu riesta teritoriju, to iezīmējot ar nagu skrāpējumiem zemē, urīnu un raujot ar ragiem no zemes laukā augus. Savas tiesības uz iezīmēto teritoriju tas apliecina ar zemiem bauriem un rūcieniem. Šajā laikā tēviņš var pārstāt vispār baroties. Bara mātītes brīvi pārvietojas starp tēviņu teritorijām. Zemākas dominances tēviņi nespēj nostiprināt riesta teritoriju un atrodas bara ārmalā. Ja tie pietuvojas pārāk tuvu dominējošo tēviņu riestiem, tie tiek padzīti un vajāti pēc iespējas tālāk no pārošanās vietas. Lai arī tēviņi agresīvi cīnās par tiesībām pāroties, tie cits citu savaino reti. Cīņas kalpo vairāk, lai mātītēm izrādītu veiklību un spēku.

Grūsnības periods ilgst 8 mēnešus. Mauzļi dzimst pavasarī vai vasaras sākumā. Dzimst viens mazulis, kas sver 2 - 4,5 kg un ir apmēram 30 cm gari. Ar mātes pienu tas barojas līdz 7 mēnešu vecumam. Savu pirmo dzīves gadu tas pavada kopā ar māti. Pilnībā pieaudzis dambriedis ir 4 - 6 gadu vecumā mātītēm un 5 - 9 gadu vecumā tēviņiem. Dambrieži dzīvo 20 - 25 gadus.
lv.wikipedia.org