Dalmācietis

Dalmācietis

Par šās šķirnes dzimteni diezgan ilgi strīdējās. Kad eleganto balto suni ar melnajiem plankumiem 1862. gadā pirmoreiz izstādīja Anglijā, valdīja uzskats, ka tas esot Dalmācijas robežsargu dienesta suns. Pastāvēja gan vēl otra teorija, ka angļi suni ieveduši no Indijas, proti, no Bengālijas, un nosaukuši par bengāļu dzinējsuni. Taču mūsdienās uzskata par droši pierādītu, ka jau 13. gadsimtā šķirne bijusi plaši izplatīta Horvātijā. FCI izbeidza visus strīdus, piešķirot primārās tiesības uz dalmāciešu šķirni valstij, ko vēl nesen dēvēja par Dienvidslāviju.

Dalmācietis ir pareizi proporcionēts vidēja auguma (suņa augstums skaustā 55-61 cm, kuces - 50-58 cm) spēcīgs, muskuļots suns, harmoniski veidots, ne smagnējs, labs skrējējs. Galva iegarena. No samērā platas pieres labi izteikta pāreja uz taisnu, garu, spēcīgu purnu ar cieši piegulošām lūpām. Ausis pie galvas platas, uz lejgalu sašaurinās, cieši piegulošas, bagātīgi plankumotas (iespējami sīkiem plankumiņiem). Kakls slaids, augums spēcīgs, vingrs, platumā un dziļumā labi izveidotas krūtis, samērīgi pievilkts vēders. Aste sniedzas līdz pakaļkāju apakšējai locītavai. Kājas spēcīgas, ķepas savilktas "kamoliņā", nagi atkarībā no plankumu krāsas - melni vai brūni.

Kažoka pamatkrāsa - tīra, spoži balta ar daudziem koši melniem vai tumši brūniem - aknu krāsas plankumiem. (Plankumu krāsai atbilst arī acu krāsa: melnplankumotajiem suņiem acis tumšas, brūnplankumotajiem - dzintaraini zeltainbrūnas. Tāda pati arī deguna krāsa.) Plankumi nedrīkst saplūst vienlaidus, ideālais plankumu izmērs ir 10-20 mm, plankumi ir apaļi, tiem jābūt iespējami vienmērīgi sadalītiem. Uz kājām un ausīm tie mazāki nekā uz pārējā ķermeņa. Suns, ja vien tiek kārtīgi sukāts un tīrīts, uzskatāms par viegli kopjamu.

Dalmācietis pēc dabas ir jautrs un piemīlīgs, ļoti viegli pakļaujas dresūrai, ārzemēs to uzskata par universālu suni un izmanto dažādam sabiedriski derīgam darbam - vieglu kravu pārnēsāšanā, sakaru dienestā, apsardzē, medībās, par neredzīgo pavadoni, pat par ugunsdzēsēju palīgu, kad no degošas mājas jāiznes, teiksim, bērni. Pie mums dalmācieši tiek turēti kā dekoratīvie suņi. Dalmācietis ir ļoti draudzīgs ar bērniem, labprāt ar tiem rotaļājas, tāpat arī īsās, gludās spalvas dēļ tas ir gaužām piemērots suns turēšanai pilsētā. Patlaban Latvijā pamaz šo suņu. Apmēram pirms 7-8 gadiem, kad Latvijā demonstrēja filmu "101 dalmācietis", tās popularitātes rezultātā šo suņu Rīgā bija saradies daudz. Kur tie ir tagad?
Avots: Materiāla sagatavošanā izmantota Helmas Lapiņas grāmata "Suns, kuru mīlam"
www.dinozoo.lv

Šķirnes standarts
Izcelsmes valsts: Dalmācija, Horvātijas Republika.

Pielietojums:
Kompanjons, ģimenes suns, piemērots apmācībām, dažādiem mērķiem.

Klasifikācija:
6.grupa - dzinējsuņi un radniecīgās šķirnes; 3.sekcija - radniecīgās šķirnes. Bez darba pārbaudes.

Vēsturiskais apraksts:
Dalmācieša izcelšanās joprojām ir neskaidra un balstīta tikai uz pieņēmumiem. Pēc zīmējumiem, atrastiem senās faraonu kapenēs un līdzīgiem zīmējumiem, datētiem ar 16. līdz 18. gadsimtu, var domāt, ka dalmācietis eksistē jau vairākus tūkstošus gadu. Baznīcu hronikās no 14.gadsimta un kopš 1719. gada skaidri norādīts, ka šķirne veidojusies Vidusjūras reģionā un, konkrēti, Dalmācijas piekrastes apkaimē. Agrīnākās šķirnes ilustrācijas atrodamas 16.gadsimta itāļu gleznotāju darbos un Zaostrogas (Dalmācija) freskās, kas rādītas aptuveni 1710. gadā Tomasa Bevika darbā, kas publicēts 1792.gadā. Tajā atrodams dalmācieša apraksts un zīmējums, kuru Beviks nosauc par "dalmācieti jeb kariešu suni''. Pirmo dalmācieša standartu uzrakstīja anglis Vēro Šeivs 1882.gadā. Šis standarts 1890.gadā tika pārveidots par oficiālo šķirnes standartu.

Kopiespaids:
Dalmācietis ir labi veidots, īpatnēji punktots, spēcīgs, muskuļots un aktīvs suns ar simetriskām aprisēm, bez rupjuma un smagnējības un tāpat kā kādreizējais "kariešu suns'' spējīgs ar lielu izturību ilgstoši skriet.

Nozīmīgākās proporcijas:
Ķermeņa garuma : augstums skaustā = aptuveni 10:9. Pieres garums : purna garumu = 1:1.

Izturēšanās / temperaments:
Komunikabls un draudzīgs, nav tramīgs vai nedrošs, bez nervozitātes un agresijas.

Galvaskauss:
Plakans, pietiekami plats starp ausīm, ar labi izteiktiem deniņiem. Neliela rieva priekšpusē. Pilnīgi bez krunkām, pietiekami labi izteikts.

Degungals:
Melni punktotiem suņiem vienmēr melns, sarkanbrūni punktotiem vienmēr brūns.

Purns:
Garš, spēcīgs, nekad nav nosmailināts. Purna muguriņa taisna un paralēla galvaskausa augšējai līnijai.

Lūpas:
Gludas, diezgan cieši piekļautas žokļiem, nav nokārušās. Vēlama pilnīga pigmentācija.

Žokļi / zobi:
Spēcīgi, ar perfektu un regulāru šķērveida sakodienu, t.i. augšējie zobi pilnībā pārklāj apakšējos un zobi novietoti žoklī vertikāli. Vēlams pilns 42 zobu komplekts (atbilstoši zobu formulai). Zobi pietiekami proporcionāli un balti.

Acis:
Novietotas mēreni tālu viena no otras, vidēji lielas, apaļas, tīras un mirdzošas, ar inteliģentu un modru izteiksmi. Krāsa tumši brūna melni punktotajiem suņiem, brūna līdz dzintardzeltenai sarkanbrūni punktotajiem, Acu plakstiņu malas pilnīgi melnas melni punktotajiem, un pilnībā brūnas sarkanbrūni punktotajiem suņiem. Acu plaksti cieši pieguļ acs ābolam.

Ausis:
Novietotas diezgan augstu, samērā platas pie pamata. Cieši pieguļ pie galvas, pakāpeniski sašaurinās uz noapaļoto galu. Plānas, ar labi izteiktu lauzumu, vēlams punktotas.

Kakls:
Diezgan garš, skaisti, izliekts, sašaurinās galvas virzienā, bez brīvas ādas krokām.

Skausts:
Labi izteikts.

Mugura:
Spēcīga, taisna.

Jostas vieta:
Gluda, muskuļota un viegli izliekta.

Krusti:
Ļoti viegli nolaideni.

Krūtis:
Ne pārak platas, bet dziļas un ietilpīgas. Krūšu kurvis sasniedz elkoņus. Krūšu priekšējā daļa labi redzama profilā. Ribas proporcionālas, garas, skaistu liekumu, nekad nav plakanas, mucveidīgas vai kroplīgi veidotas.

Tukšumi:
Šauri.

Apakšējā līnija:
Vēders skaidri pievilkts virzienā uz jostasvietu.

Aste:
Garumā aptuveni sasniedz papēdi. Masīva pie pamatnes. Viegli sašaurinās virzienā uz galu, bez rupjuma. Novietota ne pārāk augstu, ne pārāk zemu. Miera stāvoklī nolaista uz leju ar vieglu izliekumu astes apakšējā trešdaļā. Kustībā tiek turēta nedaudz augstāk par muguras līniju, bet nekad augstu pacelta vai gredzenā sagriezta, vēlams punktota.

Priekškājas:
Pilnīgi taisnas ar spēcīgiem, apaļiem kauliem līdz pat ķepām.

Pleci:
Mēreni slīpi, gludi un muskuļoti.

Elkoņi:
Cieši piekļauti ķermenim, nav vērsti ne uz iekšu, ne uz āru.

Karpāla locītava:
Spēcīga, ar vieglu izliekumu.

Pakaļķājas:
Noapaļotas, muskuļotas, gludas. Skatoties no aizmugures, vertikālas un paralēlas.

Ceļgali:
Labi izliekti.

Apakšciskas:
Spēcīgas.

Lecamās locītavas:
Spēcīgas, labi izteiktas.

Ķepas:
Apaļas, kompaktas, ar labi izteiktiem pirkstiem (kaķa ķepa). Ķepu spilventiņi apaļi, izturīgi un elastīgi. Nagi melni vai balti melni punktotajiem, brūni vai balti sarkanbrūni punktotajiem suņiem.

Gaita / kustības:
Lieliska kustību brīvība. Līganas, spēcīgas, ritmiskas kustības ar garu, platu soli un labu pakaļkāju vēzienu. Skatoties no mugurpuses, kājas kustas paralēli, pakaļkājas seko priekšējām. Īss solis un smagnējas kustības ir nepareizas.

Apmatojums:
Īss, ciets, biezs, gluds un spīdīgs.

Krāsa:
Pamata krāsa pilnīgi balta. Melni punktoti variācija ar melniem punktiem, sarkanbrūni punktotā variācija ar brūniem punktiem. Punkti nav saplūduši, bet apaļi, labi norobežoti un pēc iespējas proporcionāli izvietoti. Lielums 2 - 3 cm diametrā. Punkti uz galvas, astes un kājām mazāki kā uz ķermeņa. Vispārējā sabalansētība ir vissvarīgākā.

Augstums skaustā:
Suņiem 56 - 61 cm, kucēm 54 - 59 cm.

Svars:
Suņiem aptuveni 27 - 32 kg, kucēm aptuveni 24 - 29 kg.

Trūkumi:
Ikviena atkāpe no iepriekšminētajiem punktiem uzskatāma par trūkumu, kura nozīmīgums ir tieši proporcionāls tā izteiktības pakāpei. Bronzas nokrāsa (bronzas krāsas tonējums melnajiem. punktiem).

Nepieļaujamās kļūdas:

* izteikts pārkodiens vai nepilns sakodiens,
* ektropija, entropija, bezkrāsainas acis, dažādu krāsu acis (heterohromija),
* zilas acis,
* kurlums,
* liels plankums apkārt acīm (monoklis) vai kaut kur citur (tomēr pieļaujams izmantošanai vaislā),
* trīskrāsains krāsojums (melni un brūni punkti vienam sunim),
* citronkrāsa (dzelteni vai oranži punkti),
* ļoti bikla vai agresīva uzvedība.

Piezīmes:
Suņiem jābūt diviem skaidri redzamiem normāli attīstītiem sēkliniekiem, kuri pilnībā atrodas sēklinieku maisiņā.

Iieteikumi:
Lai samazinātu kurluma biežumu dalmāciešu vidū (20 - 30%), tad divpusēji kurlus dalmāciešus un zilacainus dalmāciešus būtu jāizslēdz no vaislas, ideālā gadījumā arī vienpusēji kurlos; - suņi ar lieliem plankumiem apkārt acīm (monokli) vai kaut kur citur var tikt akceptēti vaislai; - suņiem ar pigmentētu sēklinieku maisiņu jādod priekšroka vaislas darbā.
dogsclub.jimdo.com