Dabas parks “Salacas ieleja”
Salacas ieleja
Salaca ir viena no nozīmīgākajām Baltijas jūras lašupēm un otra populārākā Vidzemes ūdenstūristu upe. Kā galvenie apmeklētāju piesaistes objekti jāmin ģeoloģiskie pieminekļi - Sarkanās klintis, Skaņais kalns, Neļķu klints, Velna ala un kultūras pieminekļi - Lībiešu pilskalns, Vecsalacas muiža, Lībiešu muzejs, Valtenberģu muiža, unikālie Salacas nēģu tači u.c. Parkā atrodas viens no Ziemeļvidzemes populārākajiem tūrisma objektiem – Skaņākalna parks, kurā izveidots blīvs taku tīkls. Salaca ir arī populārs makšķernieku galamērķis.
Aizsardzības kategorija: dabas parks (ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā), Natura 2000 teritorija.
Administratīvais iedalījums: Salacgrīvas novada Salacgrīvas pilsēta ar lauku teritoriju un Ainažu pilsēta ar lauku teritoriju; Alojas novada Staiceles pilsēta ar lauku teritoriju; Mazsalacas novada Ramatas un Skaņkalnes pagasts un Mazsalacas pilsēta ar lauku teritoriju.
Platība: 6251.5 ha
Dibināšanas gads: 1977
Dabas parka “Salacas ieleja” galvenās dabas aizsardzības vērtības ir pati Salacas upe un to ietverošais biotopu komplekss. Pēc ekspertu sniegtā vērtējuma, nozīmīgākie ir upes straujteces biotopi, ielejas nogāžu un gravu meži (t.sk. baltalkšņu un jaukto koku gāršas), bioloģiski vērtīgo pļavu biotopi, kā arī viens no galvenajiem Salacas ieleju raksturojošiem elementiem – smilšakmens atsegumi.
Ielejas biotopu mozaīkveida komplekss atspoguļo tradicionālai lauku ainavai raksturīgās iezīmes. Tā kā šāda ainava mūsdienās ir arvien retāk sastopama, tas piešķir dabas parkam īpašu etalona vērtību.
Skatoties plašākā mērogā, Salacas ieleja veido upes koridoru, kas apkārtnes viļņotajā līdzenumā izdalās kā īpašs ainavas struktūras elements ar ļoti būtisku ainavu ekoloģisko nozīmi. Tas kalpo par migrācijas ceļu daudzām sauszemes un upes dzīvnieku un augu sugām, bet mežiem klātās upes nogāzes novērš augsnes eroziju un kavē duļķu materiāla un citu piesārņojumu ieskalošanos upē.
www.daba.gov.lv
Kultūrvēsturiskais raksturojums
Salacas ieleju senatnē apdzīvojuši Vidzemes lībieši. 13.gs. šī teritorija ietilpa Metsepoles novadā. Līdz 19.gs otrajai pusei Salacas lībieši pakāpeniski pārlatviskojās. Mūsdienās par kādreizējo lībiešu klātesamību novadā liecina lībiskā izloksne, ko saglabājusi daļa vietējo iedzīvotāju. 1205. gadā Metsepolē sākās aktīva kristietības sludināšana. 13.gs otrajā pusē Salacas ieleja augšpus Staiceles tika iekļauta Livonijas ordeņvalstī, 1559. gadā – dāņu hercoga Magnusa zemēs, 1561. gadā – Pārdaugavas hercogistē, 1629. gadā
– zviedru Vidzemē, 1721. gadā – Krievijā.
Par senu apdzīvojuma vēsturi liecina pilskalni, kas atrodami šī Salacas posma apkārtnē – Skaņkalnes Lībiešu pilskalns, Vīkšēnu pilskalns, kā arī senas apbedījumu vietas – Kukurbaļļu akmens krāvuma senkapi, Dauģēnu senkapi, Līciema viduslaiku kapi, Vīkšēnu kapu kalns.
19. gs. otrajā pusē sāka attīstīties apdzīvoto vietu centri Mazsalacā un Staicelē. Pārsvarā tas notika, pateicoties rūpniecisko ražotņu attīstībai (Mazsalacā – vilnas un linu fabrika, Staicelē – papīrfabrika).
Jau Indriķa hronikā Salaca minēta kā nozīmīgs ūdensceļš. Salaca ilgus gadus bija kuģojama, un satiksmi veicināja Salacas grīvā izveidotā osta. Pateicoties tirdzniecībai, 14.gs. Salacas novadā bija viens no blīvākajiem satiksmes tīkliem tagadējās Latvijas teritorijā. Neskatoties uz to, līdz 19.gs. vidum Salacas novads bija nomaļš un diezgan trūcīgs. To veicināja gan nabadzīgās augsnes, gan muižnieku neprasmīgā saimniekošana. Par galveno iedzīvotāju iztikas avotu kalpoja lopkopība, mežizstrāde un zveja upē. Uz Salacas un tās pietekām savulaik darbojušās vairākas ūdensdzirnavas.
Kuģošanas apstākļiem pasliktinoties, par prioritāti Salacā kļuva koku pludināšana, kas vietējiem ik pavasari kalpoja par papildus ienākumu avotu. Plostnieki aktīvi darbojās līdz pat 20.gs. 50-to gadu vidum. Par plostnieku laikiem liecina bagātīgais mutvārdu mantojums (nostāsti, dziesmas).
Par savdabīgu teritorijas industriālo mantojumu uzskatāmi nēģu tači un ar tiem saistītās zvejas tradīcijas. Mūsdienās šajā posmā tači saglabājušies tikai dažās vietās (piem., pie Ģedertu mājām). Tie var kalpot ne tikai kā ienākumu avots zvejniekiem, bet arī kā interesants tūrisma objekts.
Salacas ielejas lauku iedzīvotāji tradicionāli mitinājušies viensētās. Jaunu viensētu rašanos veicināja 1920. gada zemes reforma. Lielu ietekmi uz apdzīvojuma struktūru atstāja padomju varas gados realizētās deportācijas, kolhozu veidošana un meliorācijas kampaņas. Daudzas viensētas izzuda un tika praktizēta pāreja uz jaunajiem lauksaimnieciskās ražošanas centriem, veidojot lauku ciematus.
Ievērojami kultūrvēsturiskie objekti:
Valtenberģu muižas ansamblis ar parku – Valtenberģu muižas pils ir celta 1780. gadā klasicisma stilā. Kopš 1933. gada pilī atrodas Mazsalacas vidusskola. Muižas parks kopumā aizņem 66.5 ha platību, no kuriem ~ 10 ha ir regulāra plānojuma parks, bet pārējais ir plānots kā ainavu meža parks. Parka teritorijā aug 60 eksotisku augu sugu pārstāvji. Parkā vairāki koki ir sasnieguši dižkoku izmērus. 1997. gadā muiža iekļauta Eiropas kultūras mantojuma sarakstā. Valtenberģu muižas komplekss būtiski papildina Salacas ielejas kultūrvēsturisko ainavu.
Skaņākalna dabas parks – ievērojamu dabas objektu klāstu šeit papildina Kurbada taka ar Rīgas lietišķās studijas “Dzīne” un “Cēre” meistaru 1992. gadā darinātās koka skulptūras ar tēliem no pasakas par Kurbadu. 1997. gadā izveidota Rūķu taka. Skaņākalna dabas parks ir populārs tūrisma objekts. Īpaši to iecienījušas ģimenes un skolēnu grupas. Ar daudziem parka dabas objektiem saistās dažādi mītiski nostāsti (piem., Vilkaču priede, Neļķu klintis), kas teritorijai piešķir papildus kultūrvēsturisko vērtību.
Jaunsilmaču mājas Salacas labajā krastā ir interesants 19. gadsimta apbūves piemineklis. Kompleksā ir saglabājusies dzīvojamā māja, klētis, pirtiņa.
Līču skola – celta 1931. gadā pēc arhitekta Meijera projekta. Skola tika likvidēta 60-tajos gados. 1997. gadā R.Pauls bijušās skolas ēku atjaunoja un ierīkoja tajā muzikālo centru. Blakus skolai Salacas krastā tika uzcelta brīvdabas estrāde.
Vīķu muižas ansamblis ar parku – muižas kungu māja celta 1890. gadā neogotikas ķieģeļu stilā un piederējusi baronu fon Mendgenu dzimtai. 1927. gadā muiža nonākusi mikrobiologa Augusta Kirhenšteina īpašumā kā Latvijas Republikas valdības dāvinājums. Pašlaik muižas kompleksu un parku apsaimnieko bērnu psihoneiroloģiskā slimnīca. Muižas parka platība ir 2.5 ha. Parkā atrodamas vairākas eksotisko koku sugas: garzvīņu balzāmegle, pelēkais valrieksts, šķeltlapu liepa u.c. Vīķu muižas kompleksam pieskaitāmas arī bijušās Vīķu dzirnavas uz Salacas pietekas Spaļupītes. Dzirnavas celtas 19. gs. Saglabājusies 3 stāvu dzirnavu ēka, aizsprosts, kā arī dzīvojamā māja. Dzirnavas savulaik cietušas ugunsgrēkā, taču tagad ēka atjaunota. Netālu esošā Vīķu saliņa kādreiz bijusi iecienīta vieta zaļumballēm.
Bijusī Staiceles papīra un papes fabrika – celta 1898. gadā. Savdabīgs industriālā mantojuma piemineklis.
www.daba.gov.lv