Cēsu viduslaiku pils

Cēsu viduslaiku pils (Cēsu ordeņpils) ir viduslaiku pils Cēsīs, ilgstoši kalpojusi par Livonijas ordeņa mestra un Cēsu komturu un fogtu rezidenci un plašas teritorijas pārvaldes centru. Celta pirms 1218. gada. Viena no lielākajām un izcilākajām viduslaiku pilīm Latvijas teritorijā, saglabājušās drupas gandrīz pilnā pils augstumā. Viena no priekšpilīm 18. gadsimtā pārbūvēta, tajā izveidojot Cēsu Jauno pili. Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis un valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Cēsu pilsētas pirmsākumi meklējami 800 gadu tālā pagātnē. Tie saistīti ar Cēsu viduslaiku pili, ap kuru 13. gadsimtā veidojās pilsēta. Pils cauri gadsimtiem ir dalījusi savu likteni ar Cēsu pilsētu cīņās pret krievu, poļu un zviedru karapulkiem.

Vairākkārt pārbūvēta un paplašināta, Cēsu pils savu pašreizējo arhitektonisko veidolu ieguva 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā. Pieeju pilij apgrūtināja aizsarggrāvji un stipru mūru ieskautas trīs pamatīgas priekšpilis. Labi nocietinātā pils pirmos nopietnos bojājumus guva tikai Livonijas karā (1558-1583), bet jau Lielā Ziemeļu kara sākumā pils bija piedzīvojusi tik daudzas varas maiņas un postījumu, ka vairs nav tikusi izmantota militāriem mērķiem.

Cēsu pils ir bijis viens no nozīmīgākajiem Vācu ordeņa politiskajiem, administratīvajiem un saimnieciskajiem centriem Livonijā. Cēsu pils - varenākais viduslaiku Livonijas cietoksnis - mūsdienās ir pats iespaidīgākais un vislabāk saglabājies pils drupu ansamblis Latvijā. Cēsu pils ir ne vien Cēsu pilsētas galvenais tūrisma apskates objekts, bet arī viens no apmeklētākajam viduslaiku nocietinājumiem valstī.

Cēsu Viduslaiku pils
Pils laukums 9, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101
Tālrunis: +371 64121815
              +371 28318318
E pasts: info@cesis.lv
            pils@cesis.lv
Darba laiks: P-S - 10-18; Sv - 10-17
cesupils.lv

Vēsture:
1207. gadā Zobenbrāļu ordenis savā valdījumā ieguva teritorijas Gaujas kreisajā krastā un Cēsīs tika izvietota viena no četrām ordeņa konventa mītnēm - atbalsta punktiem tālākajiem krustnešu iekarojumiem. Sākotnēji ordenis apmetās Riekstu kalnā esošajā Veccēsu pilī, taču jau drīz bija nepieciešams būvēt lielāku pili, kam izvēlējās pakalnu iepretī Riekstu kalnam.

Cēsu pils lielāku nozīmi ieguva tad, kad pēc ilgstošiem Rīgas un Livonijas ordeņa konfliktiem ordeņa mestrs 1481. gadā pārcēlās no Rīgas pils uz Cēsu pili. Cēsis bija Livonijas ordeņa centrs līdz 1561. gadam. Īpašu uzplaukumu Cēsu pils un Cēsis piedzīvoja ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga laikā no 1494. gada līdz 1535. gadam.

1577. gadā, Livonijas kara laikā pili aplenca krievu karaspēks un Cēsu pils aizstāvji pēc izmisīgas cīņas sevi uzspridzināja. Pils rietumu korpuss pēc spridzināšanas tā arī vairs netika atjaunots.
 
1582. gadā Cēsu pilī tika izvietots Polijas izveidotas Vidzemes katoļu bīskapijas centrs. 1604. gadā nelaimes gadījumā uzsprāga pils dienvidu korpusa zāle. 1626. gadā pili ieņēma zviedru karaspēks. 1703. gadā pili izpostīja krievu armija un kopš tā laika Cēsu viduslaiku pils nav apdzīvota. 1777. gadā pili un apkārtējo teritoriju iegādājās grāfs Karls Eberhards fon Zīverss un viņa dzimtai tā piederēja līdz 1917. gadam. 1778. gadā bijušās priekšpils vietā tika uzcelta Cēsu Jaunā pils.

1952. gadā tika uzsākta Cēsu pilsdrupu konservācija un restaurācija. 1974. gadā tika uzsākti arheoloģiskie izrakumi Z. Apalas vadībā.
lv.wikipedia.org

Būves apraksts

Ārējie nocietinājumi
Cēsu pils un priekšpilis novietotas pakalnā, kas atrodas Gaujas senlejas augšējā malā, divu dziļu gravu izveidotā "pussalā". Tāpēc pils ziemeļu un rietumu malas sargā dabiskas, stāvas nogāzes. Dienvidu pusē izrakts mākslīgs grāvis, ziemeļos un ziemeļaustrumos ierīkoti uzstādināti dīķi. No dienvidiem un austrumiem priekšpilīm pieslēdzās pilsētas aizsargmūris, veidojot kopīgu nocietinājumu sistēmu. Lai dīķu ūdens neiesūktos zemē (dīķi bija augstu pacelti virs Gaujas ielejas), dīķu gultne bijusi izklāta ar aptuveni 8 centimetrus biezu zilo mālu kārtu.

Pils uzbūve
Cēsu pils tās īpašās nozīmes dēļ ir viena no lielākajām viduslaiku pilīm Latvijā, tās mūru kopgarums bijis ap kilometru. Būve celta pārsvarā no dolomīta, vietām lietoti laukakmeņi, velvēm izmantoti ķieģeļi un profilķieģeļi. Būvi veido galvenā pils un trīs priekšpilis - dienvidu, austrumu un ziemeļaustrumu priekšpilis. Dienvidu priekšpils atdalīta no galvenās pils ar pilsgrāvi, pār kuru uz ieeju pilī vedis 42 metrus garš mūrēts tilts, priekšpilij bija apaļš tornis, kurš varētu būt celts 15.gadsimta otrajā pusē. Austrumu priekšpils ir bijusi neliela, tās ziemeļu mūrī atradās Lādemahera tornis (visdrīzāk celts 15.gadsimta beigās). Tagad šīs priekšpils vietā uzcelta Jaunā pils. Trešā priekšpils apņēma galveno pili no ziemeļaustrumu puses - dažos 17.gadsimta plānos atzīmēts, ka arī šai priekšpilij bijis Ziemeļu tornis un vārtu tornis - tie virs zemes nav saglabājušies. 17.gadsimta plāni liecina, ka priekšpilīs atradās saimniecības telpas. Rietumos no pils pie ziemeļu korpusa saglabājušās tilta vai danskera balstu atliekas. Lai iekļūtu pilī, nācās iet caur vienu no priekšpilīm, šķērsot akmens tiltu un iziet caur vairākiem vārtiem.

Plānā pils veidoja neregulāru četrstūri ar četriem korpusiem un iekšējo pagalmu, pils aizņēma gandrīz 60x60 metrus lielu laukumu. Pašai pilij bija trīs torņi ziemeļu, dienvidu un rietumu stūros.

Pilnvērtīga būvizpēte Cēsu pilij nav veikta. Pētnieki K.Lēviss of Menārs (1922) un A.Tūlse (1942) piedāvā savu pils būvvēstures versiju: 13.gadsimtā celta vienjoma kapela, kas tagad atrodas ziemeļu korpusa austrumu galā. Šī kapela ar detaļām romānikas stilā bijusi 25 metrus gara un 9,75-11 metrus plata. Savukārt ziemeļu korpusa otrā galā visdrīzāk atradusies kapitula zāle jeb konventa zāle - greznākā pils telpa. K.Lēviss of Menārs uzskatīja, ka sākotnēji konvents sastāvējis tikai no viena četrstūraina torņa, kam bijušas 5 metrus biezas sienas. Ap 1400.gadu tika pabeigtas pārbūves gotikas stilā, uzceļot pārējos pils korpusus līdz trīs stāvu augstumam. Mūsdienās no tiem virs zemes gandrīz pilnā sākotnējā augstumā saglabājušās austrumu un dienvidu korpusa sienas.

Austrumu korpusa otrajā stāvā atradās remteris - liela ēdamtelpa - tās izmēri bija 22 x 11 metri, telpai bija divi jomi. Dienvidu korpusā atradās svētku zāle jeb varbūtējais ziemas remteris - vienjoma telpas izmēri ir 20,6 x 7,8 metri. Abas šīs lielās telpas pārsedza velves - pie sienām joprojām redzamas grezni kaltas velvju konsoles, kas veidotas gotikas stilā.

Cēsu pils ārsienu biezums sasniedza 3,15 metrus. Galvenā ieeja iekšpagalmā vedusi cauri dienvidu korpusam. Pils pagalmā bija aka, no pagalma pavērās skats uz vaļēju divstāvu galeriju.

Ap 1400.gadu pils rietumu stūrī tika uzcelts plānā kvadrātisks tornis, tā malu garums bija 17 metri. Tornim bija 8 x 6,7 metrus liela pagrabtelpa. Ap 15.gadsimtu šim tornim uzcelta apaļa augšdaļa, tās diametrs 16,7 metri. Šī torņa otrajā stāvā izbūvēta 7,75 x 8,1 metrus liela mestra dzīvojamā telpa (1522) - telpai joprojām saglabājusies grezna tīkla velve (viens no autentiskākajiem un greznākajiem gotisko velvju paraugiem Latvijā) un kamīns. Šīs telpas sienas bija apmestas un apgleznotas ar reliģiskiem sižetiem, telpa bija apkurināta ar kamīnu, te bijusi arī tualete un guļamniša. Trešajā stāvā atradās ieroču noliktava.

Zem remtera austrumu korpusa pirmajā stāvā atradās maizes ceptuve, virtuve ar pavāra istabiņu. Ziemeļu galā starp kapelas sienu un virtuvi atradās alus darītava. Hronikās minēts, ka Cēsu pilsmuižā alus darītava bijusi jau 1590.gadā - šo gadu uzskata par Cēsu alusdarītavas dibināšanas gadu. Visdrīzāk alu šeit gan darīja jau agrāk.

Pils ziemeļu un dienvidu stūros ap 1500.gadu tika uzcelti vēl divi apaļi, īpaši masīvi torņi, kuru sienu biezums sasniedza 4 metrus, torņu diametrs bija 13 - 14 metri. Ziemeļu torņa otrā stāva iekštelpai ir sešstūra forma, kaut gan pats tornis ir apaļš. Savukārt dienvidu torni (Garo Hermani) rotā divas dekoratīvo arkāžu joslas. Dienvidu torņa pagrabā bija cietums - tā bija apaļa telpa ar 4,1 metru diametru, sienu biezums sasniedza 4,7 metrus.
Mākslas pieminekļi un interesantas detaļas

Vienjoma kapelā pils ziemeļu korpusa austrumu galā - dolomīta būvdetaļas vēlās romānikas stilā.

Lielā ēdamzāle 1582.gadā bija rotāta ar ordeņa mestru attēliem. Jau 16.gadsimta beigās šī telpa bija bojāta.

1971.gadā, ar ekskavatoru atrokot pazemes ejas, tika uziets bagātīgs dārglietu depozīts.

1974.gada arheoloģiskajos izrakumos tika atklāti pieci apbedījumi. Vienā apbedījumā telpas dienvidrietumu stūrī atsedza ap 25-30 gadus vecas sievietes skeletu kopā ar sešgadīga bērna skeletu. Ap vidu sievietes skeletam bja pīta sudraba josta ar važiņā piestiprinātu monogrammu BB. Līdzās jostai bija trīs dzelzs atslēgas, naža maksts ar brokāta lenti un sīku pērlīšu rozetēm rotāts maciņš. Maciņā atradās īpatnēja sudraba saliekamā karote - dakšiņa, bronzas uzpirkstenis, stikla krelles, zelta brokāta diegi un kalnu kristāla plāksnīte.
Vairāk lasīt: www.ambermarks.com