Cēsu Jaunā pils

Cēsu Jaunā pils

Cēsu pilsmuižas (vācu: Schloß-Wenden) kungu māja jeb Cēsu Jaunā pils ir ēka Cēsu pilsētas centrā pie Cēsu viduslaiku pils. No 1777. gada līdz 1920. gada agrārajai reformai muiža piederēja grāfu fon Zīversu dzimtai.

Cēsu Jaunā pils kopā ar pilsmuižas vēsturiskā centra teritoriju un Livonijas ordeņa viduslaiku pilsdrupām veido vienu no pašiem nozīmīgākajiem un romantiskākajiem Vidzemes reģiona un Austrumbaltijas kultūrvēsturiskajiem objektiem. Jaunā pils ir viena no nedaudzajām 18. gadsimta pilsmuižas kungu dzīvojamām mājām Latvijā, kura iecelta viduslaiku pils nocietinājumu sistēmā – torņa un vārtu aizsardzības ēkas vietā. Tās vēsture mērāma turpat piecu gadsimtu garumā.

Pēc agrārās reformas Cēsu Jauno pili nodeva Latvijas Aizsardzības ministrijas īpašumā un līdz 1940. gadam tajā atradās Latvijas armijas 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un virsnieku klubs. Pēc Otrā pasaules kara ēkā tika izveidoti dzīvokļi, bet kopš 1949. gadā Jaunajā pilī iekārtots Cēsu vēstures un mākslas muzejs.

No 2009. gada nogales līdz 2012. gada maijam Cēsu Jaunā pilī tika veikti būvniecības un restaurācijas darbi. Cēsu Jaunās pils interjera restaurācija bija pēdējais posms novadam nozīmīgajā Cēsu pils atjaunošanas projektā pirms Cēsu Vēstures un mākslas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas izvietošanas atjaunotajās pils telpās.

Cēsu Jaunās pils 18.-19.gadsimta interjera restaurācijas darbi bija sarežģīts process, jo apvienoja kultūras un arhitektūras mantojuma saglabāšanu, zināšanas par seno meistaru darba paņēmieniem, pils un atbilstošā laika perioda vēsturi, izpratni par muzeju darbības specifiku.

Tagadējo apjomu Jaunā pils ieguva pēc 1777. gada, kad pilsmuižu savā īpašumā iegādājās grāfs Karls Eberhards fon Zīverss. Ievērojamas pārbūves notika laikā no 1820. gada līdz 1830. gadam - masīvais viduslaiku nocietinājuma tornis tika paaugstināts par diviem pēc diametra mazākiem stāviem un ēkas barokālo apjomu papildināja ar balkoniem un kolonnām galvenajās fasādēs.

Cēsu Jaunā pils ar neogotikas stilā celto Lademahera torni ir uzskatāma par vienu no pirmajiem eklektikas paraugiem Latvijas muižu arhitektūrā.

Pēc rūpīgi veiktajiem restaurācijas darbiem Cēsu Jaunā pils tagad atguvusi savu 18. gadsimta beigās un 19. gadsimtā iegūto arhitektonisko veidolu, kad tā bija pilsmuižas kungu māja.

Lielajā salonā atjaunots gleznieciski augstvērtīgs rožu motīvu brīvrokas gleznojums.Vairākās pils telpās ir ierīkotas interjera ekspozīcijas, ļaujot iztēloties, kāda pils varēja izskatīties grāfu Zīversu dzīves laikā - iekārtota ar bīdermeijera stila mēbelēm un 19. gadsimta mākslas priekšmetiem.

Cēsu novada vēsturiskās ekspozīcijas autori ir veikuši grūtu uzdevumu, mēģinot ar muzeja krājuma priekšmetiem, seniem attēliem un interaktīvām programmām integrēt pils interjeros novada vēstures stāstus, lai atspoguļotu Cēsu vēsturi no senākajiem laikiem līdz pat Latvijas neatkarīgās valsts izveidei. Pils augšējos stāvos ierīkota konferenču telpa un izstāžu zāle.

Ēkas apraksts
Kārlis Eberhards fon Zīverss līdz 1783. gadam lika Lademahera torni ar diviem virszemes stāviem un caurbrauktuves ēku pilnīgi pārbūvēt, izveidojot divstāvu muižas mūra dzīvojamo ēku ar mansarda jumtu un pildrežģa zelmiņiem, segmentveida logailām ēkas otrajā un mansarda stāvā. Fasādes bija krāsotas dzeltenā pamattonī ar baltām ailu ietverošām joslām. Senākais Jaunās pils dārza fasādes fragmenta zīmējums attiecas uz 1793. gadu Johana Kristofa Broces zīmētajā viduslaiku pilsdrupu skatā. Ēkas pirmajā stāvā atradās telpas ar velvēto pārsegumu, kas bija paredzētas telpas kalpotāju un saimnieciskajām vajadzībām, kuras grupējās ap centrālo velvēto vestibilu dārza pusē. Otrā stāva pils kungu istabas bija savienotas pēc anfilādes principa.

Grāfs Kārlis Gustavs fon Zīverss 1820.–1830. gados veica ēkas pārbūvi atbilstoši vēlā klasicisma – ampīra stilistikai. Ēkas apjomu papildināja balkoni ar kolonām tās galvenajās fasādēs, pildrežga zelmiņus nomainīja mūra konstrukcija. Dārza fasādē tika uzcelts bīdermeijera laikam raksturīgs lievenis ar divām koka vītņu kāpnēm. Pirmajā stāvā bija paredzētas istabas kalpotājiem, muižkungam un pils saimniecības vadītājai, kā arī telpas saimnieciskām vajadzībām kā maizes cepšanai, virtuvei un pārtikas noliktavai. Torņa pagrabu izmantoja vīna glabāšanai, bet tā pirmo stāvu dārzeņu glabāšanai. Otrajā stāvā bija iekārtotas telpas dzīvošanai un reprezentācijas vajadzībām ar galveno zāli – Lielo salonu centrā. Tam blakus pils austrumu daļā atradās Mazais salons, viesu guļamistaba un ēdamtelpa, savukārt pils ziemeļu daļā saimnieku guļamistaba, kabinets, bērnu istaba un palīgtelpas. Šajā laikā izmaiņas plānojumā notikušas ēkas ziemeļu (pagalma) pusē, iekārtojot divas jaunas telpas - otru kabinetu un t.s. „kafijas istabu”. Pārbūvējot mansarda stāvu, radās daudzas papildus dzīvojamās istabas. 1840. – 1850. gados paaugstināja viduslaiku nocietinājumu torni, virs diviem virszemes stāviem uzcēla šaurāku torņa cilindrisko daļu ar divām telpām. Torni dekorēja ar neogotiskiem elementiem - smailloka arkādēm un ailām. Tas radīja it kā vienota ansambļa iespaidu ar pilsdrupām un raksturoja 19. gadsimta pirmās puses romantisma tendences arhitektūrā. Sākotnēji torņa trešajā stāvā atradās viesistaba – salons ar izeju uz āra galeriju. 19. gs. otrajā pusē šeit iekārtoja pils bibliotēku. Torņa ceturtajā stāvā, kuru veido apaļa telpa ar īpaši izbūvētu apejas galeriju, 19. gs. beigās, iespējams, iekārtoja vēl vienu bibliotēkas telpu.

Grāfa Emanuela fon Zīversa saimneikošanas laikā uzcēla divas verandas. Viena no tām atradās dārza fasādē virs lieveņa balkona un nav saglabājusies. Otra atrodas pils rietumu jeb gala fasādē, kuru grezno uz āru izvilktām šuvēm izšuvota sarkano ķieģeļu pamatne. Arhitekts Roberts Pflūgs izveidoja Jaunās pils galvenās fasādes portāla risinājumu ar polihromi krāsotu skārda segumu, ko balsta čuguna „pīķi”.
lv.wikipedia.org

Vēsture
Precīzs Jaunās pils būvniecības gads nav zināms. Tā celta ap 1761. gadu, kad pilsmuiža piederēja fon Volfu dzimtai. 1777. gadā īpašumu par 96 000 dālderiem no barona Karla Adama fon Volfa (Wolf) nopirka majors, vēlāk grāfs Karls Eberhards fon Zīverss (Sievers, 1745–1821). Grāfu Zīversu dzimta pilsmuižā saimniekoja piecās paaudzēs līdz pat Latvijas Republikas agrārajai reformai 1920. gadā. Šajā laikā attīstījās muižas saimniecība un izveidojās mūsdienās redzamais pilsmuižas vēsturiskā centra komplekss.

Ievērojamākās pārbūves Jaunajā pilī notikušas 1820.–1830. un 1840.–1850. gados grāfa Karla Gustava fon Zīversa (Sievers, 1772–1856) laikā, kad paaugstināja masīvo viduslaiku nocietinājuma torni ar diviem diametrā mazākiem stāviem un papildināja ēkas 18. gs. barokālo apjomu ar balkoniem un kolonām tās galvenajās fasādēs.  Jaunās pils Lademahera tornis, dekorēts ar smailloka arkādēm un ailām, ir uzskatāms par vienu no pirmajiem neogotikas piemēriem Latvijas muižu arhitektūrā. Savukārt iekštelpās dominē agrīnajam klasicismam un bīdermeiera stila laikmetam raksturīgās 19. gs. pirmās puses interjera apdares.

Grāfu Zīversu dzimta Jaunajā pilī dzīvoja līdz Pirmajam pasaules karam. 1919. gadā pēc Cēsu kaujām Latvijas Brīvības cīņu laikā ēkā izvietojās Ziemeļlatvijas Civilpārvalde. Minēto politisko notikumu laikā bojā gāja pils interjera priekšmeti, to skaitā arī bagātā grāfu Zīversu bibliotēka. 1922. gadā ēku savā rīcībā pārņēma Latvijas armija un līdz 1940. gadam te atradās Latvijas armijas 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un virsnieku klubs. Pēc Otrā pasaules kara ēkā tika izvietoti dzīvokļi, bet kopš 1949. gada Jaunajā pilī iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs.

Pēc Jaunās pils restaurācijas 2007. – 2012. gadā kādreizējā grāfu Zīversu dzimtas rezidence ir atguvusi savu vēsturisko veidolu un ēkā iekārtota vēstures un interjeru ekspozīcija „Cēsis – Latvijas vēstures simbols”.
cesupils.lv