Cēsis

Cēsīm ir vairāk nekā 800 gadu vēsture, un tā ir viena no vislabāk saglabātajām viduslaiku pilsētām Baltijā. Bet Cēsis var piedāvāt tik daudz vairāk. Uzzini, ko iespējams piedzīvot un izbaudīt Cēsu pusē.

Cēsu Viduslaiku pils atrodas pašā pilsētas sirdī ar Livonijas laika pilsdrupām un vairākiem parkiem. Tajā ikviens pārtop par viduslaiku bruņinieku vai lēdiju un var pieslīpēt prasmes loka šaušanā vai rotu kaldināšanā.
www.latvia.travel

Cēsis ir pilsēta Latvijā, Vidzemes augstienes ziemeļu daļā, Cēsu novada administratīvais centrs. Cēsis atrodas 90 km no Rīgas. Gar pilsētu plūst Gaujas upe. Cēsis ir viena no vecākajām pilsētām Latvijā, Hanzas savienības pilsēta un viena no Livonijas ordeņa mestru rezidencēm (1237–1561). Cēsis ir Latvijas karoga dzimtene.

Etimoloģija

Nosaukums Cēsis, kā 1931. gadā rakstā "Par Cēsu un Cesvaines vārdu" norādījis latviešu valodnieks Jānis Endzelīns, ir sens baltu tautu vārds. Cēsu apkārtnē, Raunā, Turaida un citās vietās Vidzemē ir sastopami līdzīgi vietvārdi.

Vēsture

Cēsu apkārtne bijusi apdzīvota jau kopš 8. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Te dzīvojuši somugru cilšu senči. Latviešu ciltis šeit ieradušās, domājams, 2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.

Cēsis izveidojās Gaujas ielejas malā starp latgaļu valsts Tālavas un Idumejas zemēm. 11. gadsimtā Cēsīs ieradās vendi, kuri apmetās Riekstu kalnā. Pēc tam, kad 1206. gadā Cēsu vendi pārgāja kristīgajā ticībā, Zobenbrāļu ordenis vendu pilī izveidoja savu cietoksni karagājieniem uz igauņu zemēm. 1237. gadā pēc zobenbrāļu sagrāves Saules kaujā Cēsu pils kļuva par jaunizveidotā Livonijas ordeņa mestra rezidenci un šeit sākās plaši pils pārbūves darbi.

1271. gadā dokumentā minēts, ka Cēsīm ir zīmogs ar Svētās Katrīnas attēlu. 1280. gadā Atskaņu hronikā minēts, ka Cēsu zemessargi Rīgas aizstāvēšanā pret zemgaļiem devušies ar sarkanbaltsarkanu karogu. 1284. gadā tika iesvētīta Cēsu baznīca kā Livonijas ordeņa Doma baznīca. 1383. gadā Cēsis jau minētas kā pilsēta, kuru aptvēra mūri ar trīs torņiem un četriem vārtiem. Arī ceļotājs Žilbērs de Lanuā 1413. gadā Cēsis aprakstīja kā lielu nocietinātu pilsētu: "No turienes [Siguldas] uz priekšu es vienmēr devos pa minēto Livonijas zemi no vienas pilsētas uz otru, pa starpām arī pa pilīm, nocietinātām vietām un komandantūrām, kas piederēja minētā ordeņa mestram, un es nonācu kādā lielā nocietinātā pilsētā, vārdā Cēsis (une grosse ville fermée nommée Winde), kas ir komandantūra un pils." Livonijas–Maskavijas karu laikā 1481. gadā uz Cēsu pili no Rīgas ordeņa pils tika pārvests Livonijas arhīvs, zelta, sudraba, dārglietu un citu bagātību krājumi un Cēsis atkal kļuva par pastāvīgo Livonijas ordeņa galvaspilsētu. Cēsu labklājība un uzplaukums turpinājās visu Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga valdīšanas laiku – vairāk kā 40 gadus.

Livonijas kara laikā 1559.–1560. gadā Krievijas cara Ivana IV karaspēks nopostīja Cēsu pilsētu, bet pili neieņēma. 1577. gadā Cēsu pilī apmetās Livonijas karalis Magnuss. Lai gan Magnuss Cēsis jau bija apsolījis atdot krievu karaspēkam, pilsētas aizstāvji padoties atteicās. Nevēloties nonākt krievu rokās, Cēsu pili tās aizstāvji, skaitā ap 300, tostarp arī sievietes un bērni, paši uzspridzināja, paliekot aprakti zem tās drupām. 1578. gadā pili atkal aplenca ap 18 000 krievu un tatāru karavīru, bet šoreiz uzvaru guva pils aizstāvji. 1598. gadā Cēsis kļuva par Polijas–Lietuvas kopvalsts pārvaldītās Pārdaugavas Livonijas hercogistes Cēsu vaivadijas galveno pilsētu.

Poļu-zviedru kara laikā Cēsis 1621. gadā ieņēma Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs. Lielā Ziemeļu kara laikā 1703. gadā pilsētu un pili iekaroja Krievijas karaspēks. 1748. gadā lielā ugunsgrēka laikā gāja bojā pilsētas rātsnams un lielākā daļa pilsētas. 1777. gadā Cēsu pilsmuižu iegādājās Kārlis Eberhards fon Zīverss. 1785. gadā Cēsis kļuva par apriņķa pilsētu.

Pirmā pasaules kara laikā pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada 20. februārī Cēsis ieņēma ķeizariskās Vācijas armija. 1918. gada 18. novembrī pēc Latvijas Republikas nodibināšanas pilsētā tika nodibināta Cēsu rota, kas 8. decembrī kļuva par vienu no pirmajām nacionālā karaspēka vienībām. 1919. gada 6.–23. jūnijā pie Cēsīm latviešu un igauņu karaspēks sakāva uzbrūkošo vācbaltiešu landesvēru (Cēsu kaujas). 1938. gadā uzcelta Cēsu Valsts Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijas jaunā ēka. 1941. gada 4. jūlijā pilsētu okupēja Vērmahts, bet 1944. gada 26. septembrī Sarkanā armija. Trešās atmodas laikā Cēsis kļuva par vienu no neatkarības atjaunošanas kustības centriem. 1988. gadā Cēsīs tika nodibināta pirmā Latvijas Tautas frontes nodaļa ārpus Rīgas.

Ģeogrāfija

Cēsis atrodas Vidzemes augstienes ziemeļrietumu stūrī un piegulošajā Gaujas senlejas posmā. Pilsēta kopā ar Priekuļiem atrodas uz izvirzītas platformas, kuru Vaives un Āraišu pusē norobežo dziļas ielejas, Gaujas ielejas nogāzi saposmo sāngravas, un dziļas gravas iesniedzas arī pašā pilsētā. Pateicoties šeit izplatītajiem smilšakmeņiem, pilsēta ir bagāta ar smilšakmens atsegumiem. Cēsis atrodas galvenokārt uz austrumiem no Gaujas ielejas, tās labajā krastā ir tikai šaura Cēsu teritorijas josla no Lenčupes ietekas līdz Raiskuma tiltam (šī daļa robežojas ar Raiskuma pagastu). Cēsis ziemeļos un austrumos robežojas ar Priekuļu pagastu, dienvidaustrumos ar Vaives, dienvidos ar Drabešu pagastu. Pēc 2021. gada teritoriālās reformas atrodas Cēsu novadā. Pilsētas teritorija veido robainu četrstūri: tā garums no apvedceļa austrumos līdz Raiskumkrogam rietumos ir 6,3 km, platums (dienvidu-ziemeļu virzienā) starp Meijermuižu un Brenčiem teritorijas rietumu daļā ir 4,5 km, bet austrumu daļā – 4 km. No Cēsu centra līdz Gaujai ir apmēram 3 km.

Gaujas līmenis pie Cēsīm ir 22 m vjl., bet Rožu laukums ir gandrīz 100 m vjl., apbūves dienvidu rajonā Zirņu un Zvirbuļu kalni vēl augstāki, pie dienvidu un austrumu robežām virsma sasniedz 120–125 m vjl. Cēsīs ielas ap vecpilsētu vietām ir ar slīpumu, īpaši nolaidenas ir tās, kas vērstas pret Gauju vai šķērso gravas.

Cēsīm raksturīgs liels lauksaimniecisko zemju (357 ha – 8%) un mežu īpatsvars (147,5 ha – 7,7%), 42 ha zemes aizņem parki (Pils parks, Maija parks). 105 ha ir īpaši aizsargājami. Cēsis apņem lauksaimnieciski sen apgūtas zemes - Gaujas nacionālā parka neitrālā zona, pilsētas rietumu daļā ir intensīvās atpūtas zona, ziemeļos – ekstensīvās atpūtas zona un Gaujas ielejā – atpūtas ainavu liegums. Gaujas ūdeņi Cēsu robežās aizņem 26,7 ha, 5 km garu upes posmu. lelejas un sāngravu nogāzes apaugušas ar eglēm, piejaukumā bērzi, alkšņi, apses, lazdas u.c.

Kultūrvēsturiskie pieminekļi

• Ordeņa pils bija viens no stiprākajiem Zobenbrāļu, vēlāk Livonijas ordeņa cietokšņiem Baltijā un Livonijas ordeņa mestru rezidence, kuras celtniecība sākta 1207. gadā. Pils stipri cieta 16. un 17. gadsimta karos, un pēc postījumiem Lielā Ziemeļu kara laikā tā vairs netika atjaunota. Pils gidi tērpušies 16. gadsimta vidus pils kalpotājiem atbilstošā apģērbā.
• Jaunā pils uzcelta vecās ordeņpils vārtu nocietinājuma vietā 18. gadsimta beigās. Sākumā tā kalpojusi kā grāfu Zīversu dzimtas dzīvojamā māja, vēlāk tajā darbojusies ūdens dziedinātava, virsnieku klubs un pēc Otrā pasaules kara te tika ierīkoti apmēram 40 dzīvokļi. Kopš 1949. gada pilī atrodas Cēsu Vēstures un mākslas muzejs.
• Sv. Jāņa baznīca ir viena no vecākajām gotiskajām mūra baznīcām Latvijā. 1284. gadā iesvētīta kā Livonijas ordeņa Doma baznīca. Kontrreformācijas laikā no 1582. līdz 1621. gadam tā kļuva par katoļu bīskapa rezidenci, bet 1629. gadā tika atdota luterāņiem. Baznīca degusi 1568., 1607., 1640., 1665., 1671., 1686. 1694., 1746. un 1748. gados. 1853. gadā neogotiskā stilā tika pārbūvēts baznīcas tornis. 1907. gadā tika uzstādītas jaunas ērģeles.
• Rīgas ielas apbūve ir 18. un 19. gadsimta ielu apbūves paraugs. No viduslaikiem ir saglabājušās pilsētas vārtu paliekas (Raunas vārti) un tirgus laukuma vieta (Līvu laukums). Vērtīgākie nami ir Vecais rātsnams (Rīgas iela 7), Tirgotāja nams (Rīgas iela 16) un Harmonijas nams (Rīgas iela 24).

lv.wikipedia.org

Cēsis ir ne tikai viena no senākajām, bet arī latviskākajām pilsētām. Krāšņām dabas ainavām un vēstures liecībām bagāta, tā iemieso intriģējošu senatnes garu un mūsdienīgu pašapziņu. Gan Cēsis, gan Cēsu novads ir viens no Vidzemes apceļotāju lielākajiem vilinājumiem. Visos gadalaikos uz Cēsīm brauc cilvēki, kuri prot novērtēt vēstures un kultūras mantojumu, dabas ainavas skaistumu un mazpilsētas mierīgo dzīves ritumu.

Cēsis allaž ir lepojušās ar savu kultūrvēsturisko mantojumu, mākslas bagātībām un izcilām kultūras tradīcijām un to nav slēpušas arī no ceļotāju acīm. Vērtības, uz kurām Cēsu novads balsta savu nākotni ir kultūra, izglītība, tūrisms un radoša uzņēmējdarbība.

Cēsis – tie ir svētki – Cēsu Mākslas festivāla mūsdienu mākslas izstādes, bruņinieku cīņas Viduslaiku svētkos un silto vasaras vakaru koncerti Pils parka estrādē. Cēsis – viena no skaistākajām Latvijas mazpilsētām – vasarās vilina ar Gaujas ielejas neskarto dabu, viduslaiku elpu un mūsdienu mākslu, bet ziemās aicina uz lielāko slēpošanas centru Baltijā, kas pārsteidz ar trašu daudzveidību un garākajiem nobraucieniem reģionā.

Cēsis dibinātas 1206. gadā un ir trešā vecākā pilsēta Latvijā. Liecības par apdzīvotību Cēsīs sastopamas sākot no IV gs. Straujāko attīstību Cēsis piedzīvoja Livonijas laikos, kad pilsēta izveidojās par Livonijas galvaspilsētu un Vidzemes galveno attīstības centru. 1323.gadā Cēsis iegūst pilsētas tiesības, kopš 14. gadsimta Cēsis ir Hanzas savienības locekle. Cēsis jau no 19. gadsimta beigām pazīstamas kā mākslas, kultūras un atpūtas centrs, un arī šobrīd Cēsis ir nozīmīgs kultūras un mākslas centrs reģionā un valsts mērogā – Cēsu kultūrvidi ietekmē kultūrvēsturiskais mantojums, kuru veido gan Cēsu viduslaiku pils, Cēsu vecpilsēta ar saglabājušos ielu tīklu un mūra un koka apbūvi, gan Gaujas krastos būvētās koka villas, gan senās muižas.
turisms.cesis.lv