Cekuldūkuris
Cekuldūkuris (Latīņu v. – Podiceps cristatus; Angļu v. - Great Crested Grebe; vācu v. – haubentaucher; krievu v. – чомга)
Cekuldūkuris (Podiceps cristatus) ir viens no pieciem Latvijā perējošajiem dūkuriem. Toties visbiežāk sastopamais – tas mājo ļoti daudzos ezeros un lielākos dīķos. Vēl ir pelēkvaigu jeb sarkankakla dūkuris, melnkakla dūkuris, ragainais dūkuris un mazais dūkuris. Trīs pēdējās nosauktās sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Vispār kopumā uz Zemes mājo 22 dūkuru sugas. Dūkuri mīt visos kontinentos, atskaitot Antarktīdu. Bet tieši cekuldūkuris ir sastopams gan Eiropā, gan Āzijā, gan Āfrikā, gan Austrālijā, gan arī Jaunzēlandē.
Latviešu ornitoloģiskajā literatūrā dūkuri raksturoti kā nelieli un vidēji lieli putni. Cekuldūkuris – augumā prāvākais Latvijas dūkuris. Viņš ir tikai nedaudz mazāks par meža pīli. Ar meža pīli salīdzinu, cerēdams, ka šo ūdensputnu visi labi pazīst. To pašu cerēdams, uzsveru, ka cekuldūkura ķermenis ir slaikāks nekā meža pīlei, bet kakls – tievāks, slaidāks un arī relatīvi garāks par meža pīles kaklu.
Cekuldūkura garums no knābja gala līdz astes galam ir 46-51 cm, spārnu izpletums – 59-73 cm. Teorētiski tēviņi ir nedaudz lielāki un pārsimt gramu smagāki nekā mātītes. Cekuldūkuris sver aptuveni kilogramu.
Spārni dūkurim arī nav nekādi dižie, tomēr itin spēcīgi! Īsi, šauri, bet stipri. Katrā spārnā 12 lidspalvas. Spārnos viņi ceļas ļoti nelabprāt. Dūkuriem tāpat kā pīļu tēviņiem: vasaras vidū, tā sauktās pilnās spalvu mešanas laikā (nepilnā norit agri pavasarī, pirms vairošanās perioda), putniem uz pāris nedēļām zūd lidspēja, jo vecās spalvas, tostarp lidspalvas, strauji izkrīt, visas bezmaz vienlaikus, bet jaunās to vietā izaug salīdzinoši lēni.
Raksturīgi, ka neviens dūkuris nevar sākt lidojumu bez zināma ieskrējiena pār klaju ūdens laukumu. Ieskrējiens allaž ir krietni garš, ilgs un šļakstinošs. Ne tikai tāpēc, bet arī tāpēc briesmu brīžos dūkuris parasti ienirst, nevis ceļas spārnos.
Dūkuri ir ūdensputni, kas faktiski gandrīz visu mūžu pavada, neizkāpjot sausumā. Ja neskaita ligzdās tupēšanas laiku. Sausumā tizls, neveikls, savā stihijā ūdenī – lielisks peldētājs. Bet galvenais – apbrīnojams nirējs! Apbrīnojamo nirtspēju ikviens dūkuris izmanto ļoti bieži. Ienirt, draudot briesmām, viņš steidz un var acumirklī, zem ūdens nopeldēt vienā piegājienā spēj aptuveni 40 metru. Iznirst piesardzīgi – vispirms virs ūdens līmeņa izbāž galvu, tad kaklu un tikai pēc tam, ja briesmas vairs nedraud, ļauj uzpeldēt arī rumpim. Starp citu, ieniršana ir drošākais paņēmiens ne vien sevis, bet arī pēcnācēju pasargāšanai no laupītāju uzlidojumiem.
Dūkuri viegli var atšķirt no citiem peldētāju putniem pēc tievā, baltā kakla un lielā divdaļīgā cekula. Ierīkojies kāda ezera lielākajā klaidumā, viņš reti paceļas spārnos, jo zem ūdens jūtas daudz drošāk nekā gaisā. Kad ezerā viss nomierinās un ne no vienas puses briesmas nedraud, dūkuris no ūdens vispirms izbāž galvu, tad kaklu un tikai beidzot parādās pats.
Putns meža pīles lielumā. Mugurpuse melnbrūna, vēderpuse balta. Vasarā divdaļīgs cekuls, vaigi balti, ar rūsgansarkanu pagarinātu apkakli melnām malām. Ziemā kakls un vaigi gaiši un virs acs balta svītra. Knābis sarkans, tains un smails. Uz spārniem balti laukumi. Spārnos paceļas ieskrienoties. Lido strauji. Dzīvo pāros.
Balss: ligzdošanas vietās kvarkšķošs „kerr, err”, vai „arrr”, arī kladzinošs „kek kek kek”. Retāk dažādas citas skaņas. Mazuļi (pat paaugušies spalgi) pīkst.
Sastop: Ezeros un lielākos zivju dīķos. Ceļojot un ziemā arī jūrā.
Ligzdo: Ūdensaugu (visbiežāk niedru un vilkvālīšu) audzēs starp ūdenī augošiem krūmiem, no sausām niedrēm, zālēm, stublājiem un no visa tā, kas turas virs ūdens. Reizēm pilnīgi atklātā ūdenī. Jūlija sākumā dēj 3 – 6 stipri iegarenas, zaļganbrūnas olas, kuras perē 3 nedēļas. Drīz zāļu kaudze sāk trūdēt un rodas siltums, tad dūkuris olas apsedz ar lapām. Izšķīlušies mazuļi ir svītraini, tūlīt atstāj ligzdu un dodas mātei līdzi ūdenī. Piekusuši peldēt vai kad vēlas nosusināties, uzrāpjas mātei uz muguras un iebužinājušies spalvās, atpūšas.
Ceļo: Atlido marta beigās – aprīlī, aizlido oktobrī. Daļa pārziemo tepat.
Avots: J. Baumanis, V. Klimpiņš „Putni Latvijā”, Kārlis Grigulis „Putnu grāmata”.
Lasīt tālāk
