Burtnieku novads

Burtnieku novads ir administratīvi teritoriālās reformas gaitā izveidota pašvaldība Vidzemes ziemeļu daļā, ko veido 6 bijušā Valmieras un Valkas rajona pagasti. Novads izveidots 2006. gadā, apvienojot Vecates un Matīšu pagastu. 2009. gadā novadam pievienoja arī Burtnieku, Ēveles, Rencēnu un Valmieras pagastus. Administratīvais novada centrs ir Burtnieki.

Burtnieku novads atrodas Ziemeļvidzemē, un tas ir septītais lielākais novads platības ziņā Vidzemes reģionā. Novada robežās ir valsts galvenais autoceļš A3 (E264) Inčukalns—Valmiera—Igaunijas robeža (Valka), kas tiek izmantots kā tranzīta ceļš pasažieru un kravas pārvadājumiem starp Latviju un Igauniju. Burtnieku novads dienvidos robežojas ar Valmieras pilsētu, Beverīnas novadu un Kocēnu novadu. Austrumos tas robežojas ar Strenču un Valkas novadu, bet rietumos - ar Alojas novadu. Ziemeļos kaimiņi ir Mazsalacas, Rūjienas un Naukšēnu novadi.
lv.wikipedia.org

Burtnieki kā vietas apzīmējums pirmoreiz fiksēts 1366. gadā. Savukārt 2006. gada 1. oktobrī Matīšu  un Vecates pagasti veica apvienošanos un kļuva par Burtnieku novadu. Līdz ar valsts administratīvo reformu, kas notika 2009. gada 1. jūlijā, tas tika apvienots ar Burtnieku, Ēveles, Rencēnu un Valmieras pagastiem, izveidojot kopēju Burtnieku novadu kā valsts administratīvi teritoriālo vienību.

Burtnieku novads atrodas Ziemeļvidzemē, un tas ir septītais lielākais novads platības ziņā Vidzemes reģionā. Administratīvais centrs ir Burtnieki. Novada robežās ir valsts galvenais autoceļš A3 (E264) Inčukalns-Valmiera-Igaunijas robeža (Valka), kas tiek izmantots kā tranzīta ceļš pasažieru un kravas pārvadājumiem starp Latviju un Igauniju. Burtnieku novads dienvidos robežojas ar Valmieras pilsētu, Beverīnas novadu un Kocēnu novadu. Austrumos tas robežojas ar Strenču un Valkas novadu, bet rietumos - ar Alojas novadu. Ziemeļos kaimiņi ir Mazsalacas, Rūjienas un Naukšēnu novadi.

Burtnieku novads ir bagāts ar kultūrvēsturiskiem un dabas objektiem. Visatpazīstamākais novada simbols nenoliedzami ir Burtnieka ezers – ceturtais lielākais ezers Latvijā, kas kļuvis par vienu no iecienītākajiem makšķernieku galamērķiem un kuram apkārtnē pieejamas sešas laivu bāzes ar iespējām nomāt laivas makšķerēšanai vai atpūtas izbraucieniem ezerā.

Burtnieku pagasts

Platība: 18 729 ha
Iedzīvotāji: 1513
Administratīvais centrs: Burtnieki

Burtnieku pagasta atrodas Valmieras rajona austrumos. Pagasts ir Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta daļa un tā teritorijā atrodas arī Burtnieka ezers.

Burtnieka ezera apkārtne ir bijusi apdzīvota jau sirmā senatnē - pirms 9 tūkstošiem gadu, vidējā akmens laikmetā, ezera krastos uz pastāvīgu dzīvi apmetušies pirmie iedzīvotāji. Senatnē novads aizņēmis daudz lielāku platību, tam piederējusi arī Matīšu apkārtne, kā arī daļa no Mazsalacas un Dikļu zemēm.

Oficiāli vārds "Burtnieki" pirmoreiz rakstos minēts 1366. gadā, bet sākot ar 15. gadsimtu, tas tiek minēts jau daudz biežāk. Hroniķa Indriķa laikā Burtnieka ezers saukts par Astijervu, kas tulkojumā no lībiešu valodas nozīmē "Igauņu ezers" vai "Trauka ezers". Tas skaidrojams ar faktu, ka ezera augšgala teritoriju tolaik apdzīvoja igauņi.

Burtnieku pagasts izveidots uz drumlina lauka. Drumlini ir senā ledaja veidoti, šauri, līdz 5 km gari un 5-20 m augsti vaļņveida pacēlumi ar izteiktām nogāzēm. Īpaši izteikti šie veidojumi ir Burtnieka ezera dienvidu galā.

Burtnieki lepojas ar skaistu vidi un bagātu kultūrvēsturi - pagastā ir vairāki desmiti vēstures un dabas pieminekļu.

Burtniekos galvenokārt nodarbojas ar lauksaimniecību, tūrismu un zirgkopību.

Ēveles pagasts

Platība: 9236,3 ha
Iedzīvotāju skaits: 574
Administratīvais centrs: Ēvele

Ēveles pagasts atrodas Tālavas zemienes Burtnieku līdzenuma austrumu malā - Sedas līdzenumā. Virsas augstums tā apkaimē sasniedz 80 metrus virs jūras līmeņa, bet augstākajai vietai (86,5 metri vjl.) dots Rukšu kalna nosaukums. Pagasta ziemeļaustrumu robežu veido Sedas upe, savukārt ziemeļrietumu - Sedas kreisā krasta pieteka Ošupīte, bet austrumos - Sedas kreisā krasta pieteka Šūnupe. Pateicoties paaugstinātam mitrumam, Ēveles pagastā ir vairāki nelieli purvi - Ružēnu, Mīteļu, Stāvužu, Pennes, Čamatas un Būdas purvs.

Senatnē Ēveles novadā dzīvojuši igauņi. 13. gadsimtā pēc ilgām cīņām ar vācu ordeni igauņi šo teritoriju atstāja, to sākot apdzīvot Beverīnas latgaļiem. Rakstos Ēvele ar nosaukumu "Alt-Wohlfahrt" pirmoreiz minēta 1562. gadā, kad Polijas karalis Sigismunds Augusts novadu atdeva Valmieras pilskungam Hevelnam. Latviskojot pilskunga vārdu, radies vietas nosaukums - Ēvele.

1892. gadā Ēveles pagastam pievienoja Ķempēnu pagastu, savukārt 1935. gadā kopējā platība sasniedza 8990 hektārus. Pēc Otrā Pasaules kara 1945. gadā tika izveidots Ēveles un Dakstu ciems, savukārt četrus gadus vēlāk pagasts kā teritoriāla vienība tika likvidēts. 1954. gadā Ēveles ciemam tika pievienots Dakstu ciems, bet 1977. gadā to iekļāva Jērcēnu ciemā. Ēveles pagasts juridiski tika atjaunots 1992. gada 26. aprilī tā pirmskara robežās.

Ēveles pagastā joprojām darbojas pamatskola, kas tika izveidota vēl pirms Otrā pasaules kara sākuma. Savukārt mācītājmuižas ēkā izveidots Ēveles tautas nams. Ievērības cienīga ir arī pagastsa luterāņu baznīca, kas tika iesvētīta tālajā 1821. gadā. Tās ērģeles, kas veidotas 1874. gadā, ir valsts nozīmes mākslas piemineklis. Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa nosaukumu ieguvusi Ēveles muižas klēts, kas celta 1793. gadā un saglabāta līdz mūsdienām.

Matīšu pagasts

Platība: 8 041,9 ha
Iedzīvotāju skaits: 982
Administratīvais centrs: Matīši

Matīšu pagasts atrodas Tālavas zemnienes Burtnieku līdzenumā. Teritorijai raksturīgas senā ledāja veidotas reljefa formas - drumlini un osi. Lielākais no osiem atrodas uz dienvidiem no Matīšiem, un ieguvis Kulpkalna nosaukumu. Pagastā ir daudz lielu laukakmeņu, bet liela daļa pagasta robežas ir Burtnieku ezera krasta līnija. Tā piekrastē ir plaša, mitra, zāļaina josla, kā arī smilšaini sēkļi, kas ir pateicīga vieta zivju nārstam un ūdensputnu ligzdošanai. Cauri visam pagastam plūst Briedes upes pieteka Dronas upe.

Domājams, ka Matīšu nosaukums radies no Sv. Mateja, kura vārdā bijusi nosaukta koka baznīciņa. Līdz 17. gadsimta beigām tagadējā pagasta teritorija bija Burtnieku pilsnovada īpašums, bet Matīši pirmoreiz minēti tikai 1678. gadā pēc Matīšu draudzes nodibināšanas, kad no Burtnieku draudzes atdalīja 194 zemnieku mājas. 17.-19. gadsimtā pagastā bija Bauņu muiža, Mīlītes muiža un Pučurgas muiža. 20. gadsimta sākumā Bauņu, Mīlītes un Pučurgas muižas pagastus apvienoja vienā - Bauņu pagastā, un 1935. gadā tā platība sasniedza 9380 hektārus. 1945. gadā izveidoja Matīšu un Bauņu ciemu, bet četrus gadus vēlāk pagastu likvidēja. 1951. gadā Matīšu ciemam pievienoja Bauņu ciemu, bet 1990. gadā Matīšu ciems tika pārdēvēts par Matīšu pagastu.

Matīšu pagastā ir valsts nozīmes zemes dzīļu bagātība - pazemes ūdens, bet lielākās derīgo izrakteņu atradnes ir Čūsku kalna smilts un grants (platība 4,6 ha, karjers ir izmantots) un Kulpkalna smilts un grants atradne (platība 2,3 ha, ir atlikuši krājumi, kurus nedrīkst izmantot, lai saglabātu osa ainavu).

Matīšos darbojas pamatskola, kā arī bibliotēka un kultūras nams.

Rencēnu pagasts

Platība: 15 887,2 ha
Iedzīvotāju skaits: 1771
Administratīvais centrs: Rencēni

Rencēnu pagasts atrodas Tālavas zemnienes viļņotajā Burtnieku līdzenumā, kura virsmu sadala atsevišķos posmos plašā senā ledāja veidotā Burtnieku drumlinu lauka drumlinu vaļņi. Augstākie drumlini atrodas austrumu daļā, Lizdēnu apkaimē, kur to augstums sasniedz pat vairāk nekā 90 metrus virs jūras līmeņa. Pagasta ziemeļu robežu veido Sedas upe, kurai ir arī pietekas - Baložupe, Gaspaža, Rundelis, Gārsupīte, Mellupe un Buļļupe. Pagasta teritorijā ir vairāki nelieli ezeri, taču nepietiekamās noteces dēļ teritorijā izveidojušies kūdrāju pļavas un purvi - Sedas palienes pļavas (215 ha), Vildēnu-Brožēnu purvs (120 ha), Mareņu-Kārēnu purvs (260 ha), kā arī Tauturpurvs (142 ha). Pagasta teritorijā ir arī smilts un grants atradnes, un viss Rencēnu pagasts iekļauts Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.

Rencēni pirmoreiz rakstos minēti 1586. gadā. Senatnē tagadējā pagasta teritorija ietilpa Burtnieku novadā, kas līdz 17. gadsimtam piederēja Burtnieku pilsnovadam. Ap 1580. gadu izveidojās Rencēnmuiža. Līdz 1780. gadam Rencēnu novadā bija izveidojušās septiņas muižas - Labrenča, Sauļu, Lizdēnu, Rencēnu, Baložu, Ķioru un Lutera muiža. Līdz 19. gadsimta izskaņai šo muižu pagasti tika apvienoti vienā veidojumā, nodēvējot par Rencēnu pagastu, kas tolaik bija viens no lielākajiem Valmieras apriņķī.

Pēc Otrā Pasaules kara 1945. gadā pagastā izveidoja Rencēnu, Lizdēnu un Sauliešu ciemu, bet pagastu četrus gadus vēlāk likvidēja. Savukārt 1990. gadā Rencēnu ciema teritorijā atjaunoja Rencēnu pagastu, kuram vēlāk tika pievienota neliela daļa Valmieras pagasta.

Ievērības cienīgs apskates objekts Rencēnu pagastā viennozīmīgi ir valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis Lapaiņa pēdakmens. Vēstures pieminekļa statusu ieguvušas arī tēlnieka E. Meldera dzimtās mājas Speļģos, turpretī kultūrvēsturiski pieminekļi ir Lizdēnu muižas apbūve, Rencēnmuižas apbūve, Rencēnu pamatskola, dzīvojamā māja Rencēnos, pasta ēka, kas agrāk tikusi izmantota kā Ambas skola, kā arī kapa piemineklis bijušajiem Sauļu un Lizdēnu muižas īpašniekiem Loudoniem, kas atrodas Sauļu parkā.

Valmieras pagasts

Platība 10 124,1 ha
Iedzīvotāju skaits: 3250
Administratīvais centrs: Vanagi

Valmieras pagasts atrodas Tālavas zemnienes Burtnieku līdzenuma dienvidaustrumu malā, Gaujas labajā krastā, kur sākas Sedas līdzenums. Raksturīgs lēzens reljefs ar iegareniem klaipveida vaļņiem - drumliniem. Savukārt Gaujas vidējais platums ir 50 metri, bet dziļums - divi metri. Tās lielākās pietekas pagasta teritorijā ir Krāčupe ar Andrupi, kā arī Mellupe un Rātes upīte. Starpdrumlinu ieplakās izveidojušies plaši purvi - Līgotņu (226 ha), Brada (131 ha), Cīļu (120 ha), Ezera (83 ha), Ķoniņu (72 ha), Purkauliņu (74 ha) un Mācītājlaužu (52) purvs.

12. gadsimta beigās tagadējā Valmieras pagasta teritorija atradās Tālavas zemē, un 13. gadsimtā to iekļāva Livonijas ordeņvalstī. Izveidojās Valmiermuižas un Valmieras mācītāja muižas pagasti, kurus 1894. gadā apvienoja, savukārt 1906. gadā atdalīja Oliņu novadu, ko pievienoja Trikātai. 1935. gadā Valmieras pagasta platība sasniedza 14 445 hektārus. 1945. gadā izveidoja Valmieras un Ausekļa ciemu, bet pagastu kā teritoriālā vienību likvidēja. 1958. gadā Valmieras ciemam pievienoja daļu Ausekļa ciemu, bet nepilnus desmit gadus vēlāk daļu Valmieras ciema atdeva Rencēniem. Tikai 1990. gadā tika atjaunots Valmieras pagata statuss.

Valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis ir sena kulta vieta - Simanēnu Svētozols, kura apkārtmērs sasniedz astoņus metrus. Mākslas pieminekļa statusu ieguvuši Valmiermuižas torņa telpu griestu gleznojumi, bet visam Valmiermuižas apbūvei, kas veikta 18. un 19. gadsimtā, ir kultūrvēsturiska nozīme. Īpaša vieta atvēlēta arī dzejnieka Rietekļa dzimtajām mājām "Baložiem", dzejnieka J. Ruģēna mājām "Ruģēniem", kā arī Ķelderlejā esošajiem fašisma terora upuru masu kapiem.

Valmieras pagasta bērni mācās Valmieras pilsētas skolās, bet par dažādu pasākumu mājvietu kļuvis pagasta kultūras nams. Darbojas arī bibliotēka.

Vecates pagasts

Platība: 8974 ha
Iedzīvotāji: 564
Administratīvais centrs: Vecate

Vecates pagasts atrodas Tālavas zemienes Burtnieku līdzenumā un aptver Burtnieku ezera ziemeļu galu. Teritorijai izteikts lēzens reljefs, kuram raksturīgi līdz desmit kilometriem gari, izstiepti vaļņi - drumlini. Pagasta vidusdaļā no Burtnieku ezera iztek Salacas upe, savukārt austrumu daļā ezerā ietek Rūja un Seda (pa pagasta robežu), kuras plūst pa plašu pārpurvotu palieni. Rietumu daļā izveidojušies vairāki ezeri - Ķiruma (53,5 ha) Rebeles (1,5 ha) un Žērbeles (mazāks par 1 ha) ezers, kā arī vairāki plaši purvi - Sepatas purvs (304 ha), Ķiruma purvs (157 ha), savukārt Rūjas palienā iesniedzas zemais Lielruļļu-Aurupītes purvs.

12. gadsimta beigās tagadējā Vecates teritorija atradās lībiešu Metsepoles novada ziemeļaustrumu malā. 13. gadsimtā to iekļāva Livonijas ordeņvalstī, bet līdz 1935. gadam Vecates pagasta kā patstāvīga veidojuma platība jau sasniedza 4258 hektārus. Tā statuss mainījās ik pa pāris gadiem, beigu beigās 1949. gadā, nolikvidējot pagastu, tika no jauna izveidots Vecates ciems. 1954. gadā tam pievienoja daļu Ziemeļu ciema, bet 1990. gadā tika atjaunots Vecates pagasts, kuram vēlāk tika pievienota daļa bijušā Sēļu pagasta, kā arīk Mazsalacas pagasta dienvidu stūris.

Valsts nozīmes arheoloģisko pieminekļu statusu ieguvusi Zvejnieku I un II apmetne, kā arī senkapi, Riņņukalna apmetne un Upurakmens, Kaulēnkalna apmetne, Dārziņu senkapi un Tūteres Svētozola vieta, kas senāk kalpojusi par kulta vietu. Zvejnieku apmetnes un kapalauks ir viens no unikālākajiem arheoloģiskajiem pieminekļiem visā Ziemeļaustrumu Eiropā.

Vecates pagasta bērni galvenokārt apmeklē Mazsalacas izglītības iestādes, jo pašu paspārnē nav izdevies saglabāt skolas, tāpatkā klubu un estrādi. Pagastā gan joprojām darbojas bibliotēka.
www.burtniekunovads.lv