Brūnais lācis (Ursus arctos)

Brūnais lācis - Ursus arctos (L.)

Brūnais lācis - angliski: brown bear; vāciski: Braunbär; zviedru: björn, brunbjörn; igauņu: pruunkaru; lietuviešu: rudasis lokys; krievu: бурый медведь


Apraksts:
Lielākais no Latvijā sastopamajiem plēsīgajiem zvēriem. Svars atkarībā no vecuma, dzimuma, kā arī gadalaika ir 100-320 kg. Raksturīgs masīvs, 170-280 cm garš ķermenis ar īsu un resnu kaklu. Galva plata ar samērā īsu purnu un spēcīgiem žokļiem. Arī ausis un aste ir īsas, bet acis salīdzinoši mazas. Kājas ļoti masīvas ar platām piecpirkstainām pēdām un gariem nagiem. Ķermeņa matojums ir garš, biezs un rupjš, un parasti vienkrāsains, bet ar lielu individuālo mainību: no brūngandzeltenīgam līdz tumši brūnam vai pat pilnīgi melnam.

Mēdz izrakt skudru pūžņus, saplosīt satrupējušus celmus un gulošu koku stumbrus, apvērst velēnas. Ar priekškāju nagiem maksimāli aizsniedzamā augstumā iezīmē augošu koku stumbrus.

Lācis ir tipisks taigas faunas elements, kas priekšroku dod lielāku un vecāku skuju koku un jauktu mežu biotopus, kas mijas ar aizaugošiem degumiem un izcirtumiem, kā arī purviem un ūdenstilpēm.

Ziemas midzeņus parasti iekārto dabiskās slēptuvēs pēc iespējas nomaļākās vietās: iedobēs zem izgāztiem kokiem, augsnē vai skudrupūžņos izraktās alās, parasti egļu jaunaudžu biezokņos.

Izplatība un sastopamība:
Visplašāk pasaulē izplatītā lāču suga, kas sastopams gan Eiropā, gan Sibīrijā, gan Āzijas centrālajos (kalnu) rajonos, gan Ziemeļamerikas ziemeļdaļā (kur to reizēm sauc par grizli lāci). Tai pat laikā tiek uzskatīts, ka kopš 1800. gada to skaits un izplatības areāls sarucis uz pusi. Arī lielākā daļa no tā kādreizējā izplatības apgabala Eiropā ir kļuvusi nepiemērota lāču dzīvei sakarā ar cilvēku klātbūtni. 1995.gadā to kopējais skaits ticis novērtēts esam 225 000.

Latvijā pēdējie vietējie lāči iznīcināti laikā no 1921. līdz 1926. gadam. Laiku pa laikam Latvijā ienākošos lāčus rajonā, kur satiekas Latvijas, Igaunijas un Krievijas robežas, brīvvalsts laikā ātri nošāva. Kopš 1970-tajiem gadiem lācis Latvijā atkal sastopami regulāri. Tomēr lāču skaits Latvijā ir svārstīgs.

Dzīves veids:
Dzīvo pa vienam vai ģimenēs (mātīte ar mazuļiem līdz tie sasniedz 1.5-2 gadu vecumu). Nometnieks- izteikta saistība ar apdzīvoto teritoriju; vienīgi jaunie dzīvnieki pēc ģimenes atstāšanas klejo. Parasti lācis pārvietojas soļos (ar ātrumu 5-6 km/h) vai rikšos (10-12 km/h). Maksimālais reģistrētais pārvietošanās ātrums ir 50-60 km/h. Vidēji dienā lācis noiet 2-3.5 km.

Līdzīgi citiem lielajiem plēsējiem arī lācim, it īpaši tā areāla ziemeļu daļā raksturīgs zems blīvums un liels dzīves iecirknis. Tā lielums ļoti variē, acīmredzot atkarībā no barības pieejamības, cilvēku klātbūtnes, kā arī no dzimuma. Piemēram, centrālajā Zviedrijā tēviņu dzīves iecirknis variē no 128 līdz pat 5430 km², bet mātītēm attiecīgi no 58 km² līdz 345 km².

Lācis apvidū lācis orientējas un barību iegūst galvenokārt ar dzirdes un ļoti labi attīstītās ožas palīdzību. Tas ir ļoti uzmanīgs dzīvnieks. Nav izteikta diennakts aktivitātes ritma. Jaunie dzīvnieki veikli rāpjas kokos. Labi peld un mīl ūdenī mazgāties.

Lāča izmēri un fiziskais spēks ļauj tam būt spējīgam ievainot un pat nogalināt cilvēku. Tomēr lācis neuzbrūk cilvēkam kā medību objektam, bet gan aizsargājot sevi, savus mazuļus vai savu laupījumu (nomedītos dzīvniekus).

Barība: Lācis ir tipisks visēdājs, kas pārsvarā, it īpaši vasarā un rudenī uzbarošanās periodā lieto augu barību: ogas, graudus, riekstus un zīles. Nozīmīgu vietu, it īpaši pavasarī lāča barībā ieņem kukaiņi, galvenokārt plēvspārņi (Hymenoptera), kurus tas iegūst, izrakņājot rūsgano skudru pūžņus un izkašņājot kameņu un lapseņu ligzdas. Tai pat laikā pieaudzis lācis var būt arī veiksmīgs mednieks, kam pa spēkam nomedīt pat jaunos alnēnus.

Dzīves cikls: Mazuļi dzimst laikā no janvāra līdz martam. Māte mazuļus zīda apmēram 5 mēnešus. Lācēni aug ļoti lēnām, un dzīvnieki maksimālo lielumu sasniedz tikai 8-10 gadu vecumā. Lācēni dzīvo kopā ar māti apmēram 2 gadus un parasti ziemo kopā ar to vienā midzenī. Dzimumgatavību sasniedz trešajā dzīves gadā. Monogāms. Riesto ik pēc diviem gadiem vasarā - jūnijā vai jūlijā. Reizēm starp tēviņiem notiek asas riesta cīņas. Grūsnība ilgst apmēram 7 mēnešus. Metienā parasti 2-3 mazuļi. Savvaļā brūno lāču dzīves ilgums ir 20-30 gadi.

Lāčiem, kas mīt to areāla ziemeļu daļā, raksturīga došanās ziemas guļā. Vasaras beigās lācis intensīvi barojas, un taukaudos tiek uzkrāti tauki. Tie ir vienīgais enerģijas avots ziemas guļas laikā. Ziemas guļa ir pielāgojums sezonālajām izmaiņām barības pieejamībā un, acīmredzot, vairošanās stratēģijā, kas izpaužas kā relatīvu sīku (vāveres lieluma, tikai 0.35-0.5 kg smagu), uz patstāvīgu termoregulāciju nespējīgu viena līdz četru mazuļu piedzemdēšana ziemas midzenī

Atsevišķi īpatņi, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nav uzbarojušies, visu ziemu var pavadīt aktīvā stāvoklī. Latvijā mītošajiem lāčiem nav raksturīga ziemas guļa, kas gan varētu būt "civilizācijas" sekas, kad lāčiem nav pieejama barība pietiekamā daudzumā un nav iespējams atrast tik klusu vietiņu, kur tos ziemā netraucētu mednieki un medību suņi.

Vienreiz gadā aprīlī - jūnijā notiek apmatojuma maiņa

Pēdu nospiedumi:
Atšķirīgās pazīmes/darbības pēdas: Lācis aiz sevis atstāj ļoti raksturīgus pēdu nospiedumus: priekškājām tie ir tikpat plati (9-19 cm), cik gari vai nedaudz platāki un ar labi saskatāmiem garo pirkstu un spēcīgo nagu iespiedumiem. Pakaļkāju pēdu nospiedumi pēc formas atgādina cilvēka kailas pēdas nospiedumus, tikai ir nedaudz platāki, ar sašaurinātu papēža daļu. Soļa garums - līdz 60 cm.

Mēsli:
Ekskrementu kaudzītes atkarībā no barības pēc krāsas un konsistences ir ļoti dažādas. Visumā tās atgādina govju ekskrementus, tikai lāča izkārnījumos vienmēr saskatāmas vāji sagremotas augu atliekas. Ja zvērs intensīvi barojies ar melleņu ogām, mēslu krāsa - melna; pārtiekot no brūklenēm un dzērvenēm - sarkanīga, bet konsistence - šķidra (kā govs mēsliem); pārtiekot pārsvarā no auzām, mēslu krāsa - gaiši dzeltena, konsistence - cieta, bet forma nedaudz atgādina liela zālēdāja mēslu kaudze

Saturā var būt arī kukaiņu (ļoti bieži - skudru) hitīns, zvēru mati, kaulu daļiņas, spalvas, olu čaumalas. Lācim pārtiekot tikai no gaļas, tā mēslu forma atgādina vilka mēslus, krāsa - melna, saturā lielu kaulu šķembas, zvēru mati. Lācim raksturīgi, ka uzreiz pēc ziemas guļas (līdzko atstāta miga) zvērs atbrīvojas no taisnās zarnas "korķa" - savdabīga garena, vārpstveidīga, cietas konsistences veidojuma, kas sastāv no cieši sapresētas paša lāča vilnas, zāles stiebriem, egļu skujām un sveķiem.

Statuss:
Latvijā īpaši aizsargājama suga kopš 1977. gada. Ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā kopš 1980. gada. Eiropas Padomes Biotopu direktīvas (92/43/EEC) suga.
www.latvijasdaba.lv

Brūnais lācis (Ursus arctos) ir lāču dzimtas (Ursidae) lāču ģints (Ursus) plēsīgo zvēru suga, kas sastopama Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Mūsdienās Latvijā arvien biežāk atkal var novērot brūno lāci, īpaši Austrumlatvijā.

Izplatība
Lai arī brūnā lāča populācija kopumā ir samazinājusies, šobrīd pasaulē dzīvo apmēram 200 000 brūno lāču. Visvairāk to ir Krievijā, Aļaskā (ASV), Kanādā, Karpatos (īpaši Rumānijas teritorijā) un Somijā. Krievijā dzīvo apmēram 120 000 brūno lāču, ASV 32 500 un Kanādā 21 750 lāču. 95% ASV brūno lāču dzīvo Aļaskā. Ir vairākas pasugas, kas mūsdienās ir izmirušas. Ir cilvēki, kas joprojām ir pārliecināti, ka Meksikā dzīvo brūnie lāči, tomēr pēdējais zināmais brūnais lācis Meksikā tika nošauts 1960. gadā. Eiropā dzīvo apmēram 14 000 brūno lāču, bet to populācija ir sadrumstalota nelielos, savstarpēji nesaistītos reģionos, sākot ar Spānijas rietumiem līdz Krievijai austrumos, no Skandināvijas ziemeļos līdz Grieķijai dienvidos.

Brūnais lācis ir izmiris Britu salās, gandrīz izmiris Francijā un Spānijā, un kopumā tam draud izmiršanas briesmas visā Eiropā. Vislielākā Eiropas lāču populācija dzīvo Karpatu kalnos, apmēram 4500—5000 lāču.

Zviedrijā dzīvo apmēram 2500 brūno lāču, 840 Somijā un 70 Norvēģijā. Balkānu kalnos ir relatīvi liela brūno lāču grupa; apmēram 2500—3000 lāču, kas apdzīvo Slovēnijas, Horvātijas, Serbijas, Maķedonijas, Albānijas, Grieķijas, Bosnijas un Hercogovinas teritorijas.

Latvijā
19. un 20. gadsimta mijā plašu meža masīvu izciršanas un izmedīšanas rezultātā lācis izzuda no Latvijas teritorijas. Tikai 20. gadsimta 1970. gados atsākās dzīvnieku regulāra ieceļošana no Igaunijas un Krievijas Pleskavas apgabala. Šobrīd Latvijā uzturas vairāki desmiti īpatņu. Latvijas Dabas muzejs brūno lāci nominējis par 2009. gada dzīvnieku Latvijā.

Izskats
Brūnais lācis ir liels dzīvnieks, tā vislielākā pasuga ir Kadjakas lācis (Ursus arctos middendorffi), kas kopā ar polārlāci (Ursus maritimus) ir lielākie sauszemes plēsēji. Brūnais lācis sver no 100—680 kg, tā ķermeņa garums ir 1,7—2,8 m, augstums skaustā 90—150 cm. Augums un svars variē dažādām pasugām, kā arī mātītes ir 38—50% mazākas par tēviņiem. Vismazākā pasuga ir Sīrijas brūnais lācis (Ursus arctos syriacus), nedaudz lielāks Eirāzijas brūnais lācis (Ursus arctos arctos), šīs pasugas mātīte sver apmēram 90 kg. Nedaudz lielāks ir grizlilācis (Ursus arctos horribilis) un Sibīrijas brūnais lācis (Ursus arctos collaris). Lielākās pasugas ir Kadjakas lācis un Kamčatkas brūnais lācis (Ursus arctos beringianus). Ir datēts Kadjakas lācis, kas svēra 1100 kg. Zoodārzos lāči izaug lielāki un smagāki kā savvaļā, tas ir saistīts ar regulāru un kvalitatīvu barību. Neskatoties uz masīvo augumu, tas ir labs skrējējs, ir fiksēts brūnā lāča skriešanas ātrums 64 km/h. Kā visi lāči, brūnais lācis spēj stāvēt un iet pakaļkājās, tādējādi vizuāli sevi palielinot. Uz skausta brūnajam lācim ir izteikts muskuļu kumbrs, kas to atšķir no pārējiem lāčiem. Brūnais lācis ir ļoti spēcīgs plēsējs, tas spēj viegli salauzt lielo zālēdāju kaklus.

Brūnajiem lāčiem ir biezs, pinkains kažoks, kura krāsa variē no ļoti gaiši brūnas līdz brūnai un gandrīz melnai. Kažoks ir dubults, ar biezu pavilnu un garāku akotspalvu, kuras galiņi bieži ir gaišāki kā pašas spalvas krāsa. Šāds kažoks ir grizli lāčiem. Aste brūnajam lācim ir 10—13 cm gara. Priekšķepu nagi ir apmēram 15 cm gari, kurus brūnais lācis pamatā lieto rakšanai, bet arī, lai uzrāptos kokos. Galva ir relatīvi liela un apaļa, un profils ieliekts, kas ir atšķirīgi no citiem lāčiem.

Ieradumi
Brūnais lācis pamatā ir nakts dzīvnieks. Vasaras laikā tas uzkrāj zemādas taukus līdz pat 180 kg, kas tiek izmantoti ziemas guļas laikā. Brūno lāci var viegli izmodināt no ziemas miega, jo miegs nav dziļš. Ziemas guļai lācis izvēlas kādu alu, iedobi zem zariem vai akmeņiem, vai arī koka dobumu. Lai arī brūnais lācis ir vientuļnieks, tie mēdz pulcēties baros bagātīgās barības ieguves vietās, piemēram, lašu medības upēs. Šādā barā valda stingra hierarhija, kurā tiek ievērots vecums un auguma izmērs.

Barība
Brūnie lāči kā lielākā daļa lāču ir visēdāji. Tie ēd dažādus augus, ogas, asnus, sēnes, augļus, kā arī gaļu, zivis, olas, kukaiņus un grauzējus. Brūnie lāči nav izteikti plēsīgi, apmēram 90% no barības ir veģetāra. To ēšanas ieradumi ir ļoti atkarīgi no apdzīvotās teritorijas iespējām. Piemēram, Krievijā un Aļaskā brūnie lāči galvenokārt ēd lašus, kas ir bagātīgi ar proteīnu, līdz ar to šo lāču augumi ir ļoti lieli. Toties Jeloustonas kalnos vasaras laikā brūnais lācis pamatā ēd naktstauriņus, dienā apēdot 40 000 vai vairāk kukaiņu. Reizēm brūnie lāči nomedī lielos zālēdājus, tādus kā staltbriežus, aļņus, ziemeļbriežus un bizoņus. Parasti lāči medī jaunuļus un mazuļus, izvairoties no sadursmēm ar pieaugušiem indivīdiem. Lācis nogalina, ar garajiem ilkņiem pārkožot upurim rīkli, bet lielos dzīvniekus kā bizoņus lācis nogalina, ar ķepām pārlaužot muguru vai kakla skriemeļus. Lācis neatsakās arī no maitas vai atņem medījumu mazākiem plēsējiem kā vilkiem, pumām, tīģeriem un melnajiem lāčiem.

Brūnais lācis un citi plēsēji
Brūnais lācis parasti dominē teritorijās, kurās tas dzīvo, un bieži izmanto savu lielo augumu, lai atņemtu mazākam plēsējam medījumu vai lai pieteiktu savas tiesības uz teritoriju. Visbiežāk šādos konfliktos dzīvnieki lieto iebēdēšanas paņēmienus un no tiešas sakaušanās cenšas izvairīties, lai gan, ja cīņa izceļas, tad, pateicoties lielajam augumam, svaram un spēkam, brūnais lācis parasti konfliktā ir uzvarētājs. Ja šāda cīņa beidzas ir pretinieka nāvi, lācis parasti to apēd, lai arī konflits nav sācies, lai nogalinātu.

Visbiežāk medījums tiek atņemts vilkiem. Gan vilki, gan brūnie lāči medī viens otra mazuļus. Pieaugušam brūnajam lācim dabā neuzbrūk gandrīz neviens cits plēsējs kā tikai cits brūnais lācis, tomēr Krievijā ziemas miega laikā, kamēr lācis guļ migā, tos mēdz nomedīt Sibīrijas tīģeris. Neskatoties uz to, Sibīrijā izmodināts no ziemas miega, brūnais lācis bieži seko tīģerim, lai atņemtu tā medījumu, jo esot nomodā, tam briesmas no tīģeriem nedraud. Pēdējā laikā zinātnieki ir fiksējuši brūnā lāča un polārlāča konfliktu skaita pieaugumu, jo sakarā ar globālo sasilšanu, brūnie lāči migrē arvien vairāk uz ziemeļiem. Šajos konfliktos parasti uzvar brūnais lācis, un arvien biežāk brūno lāču migās var atrast polārlāču mazuļu kaulus. Lāči mēdz atņemt medījumu arī pumām. Tās ir veiklākas mednieces, bet tām pietrūkst spēka, lai aizstāvētu savu medījumu pret lāčiem.

Vairošanās
Riesta laiks brūnajiem lāčiem ir no maija līdz jūlijam. Brūnie lāči ir nosacīti monogāmi, riesta laikā pāris paliek kopā vairākas dienas vai nedēļas. Dzimumbriedumu mātīte sasniedz 5 - 7 gadu vecumā, tēviņi dažus gadus vēlāk līdz tie ir nobrieduši pietiekami spēcīgi un lieli un spēj konkurēt par mātītes labvēlību.

Apaugļotās olšūnas attīstību mātīte spēj atlikt līdz 6 mēnešiem, un embrijs attīstās tādā veidā, lai piedzimtu ziemas miega laikā. Ja mātīte vasaras un rudens laikā nepaspēj uzkrāt pietiekami daudz zemādas tauku rezerves, embrijs neattīstās vispār un uzsūcas mātes ķermenī. Parasti piedzimst 1 - 4 lācēni, bet visbiežāk divi. Vecākām mātītēm dzimst vairāk lācēnu, jaunākām mazāk. Ir bijuši gadījumi, kad lācenei piedzimst 5 mazuļi, vai gadījumi, kad lācene pieņem audzināšanā svešus lācēnus. Piedzimstot mazuļi ir akli, nevarīgi, bez zobiem un gandrīz bez apspalvojuma. Visu ziemu un pavasari tie barojas ar mātes pienu. Pavasarī, iznākot no ziemas migas, lācēni ir paaugušies un spēj visur sekot līdzi savai mātei.

Lācēni paliek kopā ar māti 2 - 4 gadus, šajā laikā tie iemācās no savas mātes visas izdzīvošanas gudrības. Pieaudzis brūnā lāča tēviņš var nogalināt mazuļus, jo, kamēr mātītei ir mazuļi, tai neveidojas seksuāla interese un tā nevēlas pāroties, kā arī mazuļus tēviņš var saplēst apēšanai. Ja lācēni ierauga svešu lāci, tie slēpjas kokā, bet mātīte iesaistīsies cīņā ar tēviņu, pat, ja tas būs divas reizes lielāks par to.
lv.wikipedia.org