Brīvības piemineklis
Brīvības piemineklis atrodas Latvijas galvaspilsētas Rīgas centrā, Brīvības bulvārī, pie Vecrīgas. Tas tika uzcelts Brīvības cīņās kritušo piemiņai, bet mūsdienās tas ir kļuvis arī par Latvijas valstiskuma, latviešu tautas vienotības, neatkarības un brīvības simbolu. Piemineklis, kas tika atklāts 1935. gadā, ir 42 metrus augsts un veidots no pelēka un sarkana granīta, travertīna, dzelzsbetona un vara.
Pieminekļa kompozīciju veido trīspadsmit skulptūras un bareljefi, kuros attēlota Latvijas vēsture un kultūra. Pieminekļa masīvs veidots monolītām četrstūrainām formām, kas izkārtotas viena virs otras. Virzienā uz augšu pieminekļa forma sašaurinās un pāriet 19 metrus augstā obeliskā, kura galotnē atrodas 9 metrus augstais Brīvības tēls — jauna sieviete, kura rokās tur trīs zeltītas zvaigznes.
Brīvības piemineklis labi iekļaujas apkārtējā vidē, veidojot ar to vienotu arhitektonisku, ainavisku un māksliniecisku veselumu. Tas atrodas Rīgas centrā, Brīvības bulvāra sākumā, netālu no Vecrīgas. 1990. gadā ap 200 metrus gara Brīvības bulvāra daļa starp Aspazijas un Raiņa bulvāriem tika slēgta satiksmei, izveidojot Brīvības pieminekļa laukumu. Daļa no šī laukuma ietver tiltu pār 3,2 kilometrus garo Pilsētas kanālu, kurš vijas cauri parkiem un bulvāru loka apstādījumiem. Parkā uz ziemeļiem no pieminekļa atrodas Bastejkalns, kas izveidots 19. gadsimtā, norokot pilsētas aizsargvaļņus, bet uz dienvidiem no pieminekļa atrodas Latvijas Nacionālā opera. Savukārt Pieminekļa laukuma rietumu galā atrodas kafejnīca un Laimas pulkstenis, kas ir slavenākā tikšanās vieta Rīgā. Piemineklis ir vērsts ar priekšpusi pret Vecrīgu un aiz tās esošo Daugavu. Sākotnēji bija iecerēts ap pieminekli izbūvēt ovālu laukumu, kuru ieskautu aptuveni 1,6 metrus augsta granīta siena ar soliem iekšpusē, bet no ārpuses gar sienu bija paredzēts iestādīt tūjas. 20. gadsimta astoņdesmitajos gados tika apspriesta iespēja šo ieceri īstenot, tomēr laukuma izbūve netika uzsākta.
Pieminekļa izskats
Brīvības pieminekļa skulptūras un bareljefi izkārtoti 13 Latvijas vēsturi un kultūru attēlojošās grupās.
Pieminekļa masīvs veidots no monolītām četrstūrainām formām, kas izkārtotas viena virs otras un virzienā uz augšu sašaurinās, pārejot obeliskā. Pieminekļa aizmugures daļu apliec 1,8 metrus augstas sarkanā granīta kāpnes ar desmit pakāpieniem. Kāpnes apņem trīs metrus biezas margas, uz kurām ir divi 1,7 metrus augsti un 4,5 metrus plati travertīna bareljefi — Latvju strēlnieki (13) un Latvju tauta - dziedātāja (14). Vēl divi pakāpieni veido platformu, uz kuras piemineklis atrodas, tās diametrs ir 28 metri; pieminekļa priekšdaļā šī platforma veido nelielu taisnstūri, kuru izmanto ziedu nolikšanai un goda sardzei.
Pieminekļa pamatni veido divi sarkanā granīta bloki: apakšējais ir 3,5 metrus augsts, 9,2 metrus plats, 11 metrus garš un monolīts, bet augšējo, kurš ir 3,5 metrus augsts, 8,5 metrus plats un 10 metrus garš, rotā četras skulptūru grupas ar trim skulptūrām katrā grupā, kas atrodas ieapaļās nišās bloka stūros, savukārt tā malas klāj travertīna paneļi. Uz viena no travertīna paneļiem pieminekļa priekšdaļā, starp skulptūru grupām Tēvzemes sargi (9; attēlo senlatviešu karavīru, kuram līdzās ceļos nometušies divi 20. gs. karavīri) un Darbs (10; attēlo zvejnieku un amatnieku, starp kuriem nostājies zemnieks, kurš tur rokā ar ozollapām rotātu izkapti, kas simbolizē spēku un vīrišķību), iekalts Kārļa Skalbes veltījums Tēvzemei un brīvībai (6). Uz sānu paneļiem ir divi bareljefi — 1905.gads (7; ataino 1905. gada revolūcijas notikumus) un Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta (8; attēlo kauju uz viena no Rīgas tiltiem). Pieminekļa aizmugures daļā atrodas vēl divas skulptūru grupas — Gara darbinieki (11; attēlo seno latviešu krīvu, turot līku spieķi - krivuli, gadsimtos krāto gudrību viņš nodod tālāk zinātniekam un rakstniekam) un Ģimene (12; attēlo māti ar diviem bērniem).
Augstāk atrodas vēl viens, 6 metrus augsts un plats, un 7,5 metrus garš pelēkā granīta bloks, kuru aptver četras 5,5—6 metrus augstas skulptūru grupas: Latvija (2), Lāčplēsis (3), Važu rāvēji (4; attēlo trīs vīriešus, kas sakalti ķēdēs un cenšas tās pārraut) un Vaidelotis (5; attēlo vaideloti ar kokli, jaunekli ar gar sāniem nolaistu un zemē iedurtu zobenu, rādot garīguma pārākumu pār fizisko spēku. Skulptūrā ietverts arī tautas senais misticisms - zirga galvaskauss, kas simbolizē atbrīvošanos no visa ļaunā).
Virs šīs skulptūru joslas atrodas 19 metrus augsts travertīna obelisks, kurš lejasdaļā ir 2,5 metrus plats un 3 metrus garš. Obeliska priekšējā un aizmugurējā daļā pieminekļa viduslīniju uzsver stikla josla. Tā galā ir 9 metrus garš no vara veidots Brīvības tēls (1) jaunas sievietes, kura tur rokās trīs apzeltītas zvaigznes, kas simbolizē brīvību un Latvijas novadus, veidolā; arī tēla josta ir apzeltīta.
Viss piemineklis ir uzbūvēts ap dzelzsbetona rāmi, kas sākotnēji bija sastiprināts ar kaļķu javu un svina un bronzas kabeļiem. Restaurācijas laikā daļa no šiem materiāliem aizstāta ar poliuretāna saistvielu. Pieminekļa iekšpusē atrodas neliela tehniska telpa, kurā var iekļūt pa durvīm, kas atrodas pieminekļa aizmugurē. Tajā atrodas elektroinstalācija, piekļuves vieta kanalizācijai un kāpnes, kas ved uz pieminekļa augšdaļu. Telpu izmanto kā noliktavu un tā nav publiski pieejama, taču 2008. gada sākumā parādījās iecere šajā telpā iekārtot nelielu izstādi, kuru izrādīt augstām ārvalstu amatpersonām, kas valsts vizīšu laikā pie pieminekļa noliek ziedus.
lv.wikipedia.org
Brīvības pieminekļa tapšanas vēsture
- 1922. gada jūlijā Latvijas Republikas Ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics ierosināja celt Rīgas centrā piemiņas stabu no granīta Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem karavīriem.
- 1923. gada 9. oktobrī Ministru kabinets pieņēma noteikumus par Brīvības pieminekļa projekta konkursu.
- Gandrīz 7 gadus norisinājās vairāki pieminekļa izveides konkursi, kuri nedeva cerētos rezultātus. Neviens no konkursa darbiem pilnībā neapmierināja žūrijas komisijas prasības. Tikai 1930. gada oktobrī noslēdzās pēdējais konkurss, kurā tiesības projektu realizēt ieguva tēlnieks Kārlis Zāle.
- 1927. gada 27. decembrī nodibināja Brīvības pieminekļa celšanas komiteju, kurai bija nodaļas visos Latvijas apriņķos, pilsētās un daudzos pagastos. Ar komitejas starpniecību tika vākti ziedojumi pieminekļa celtniecībai. Ziedotāji pretim saņēma speciālas mākslinieciski veidotas ziedojumu zīmes ar nomināliem 1, 5, 10, 20 un 100 lati, bet, lai ziedot varētu arī skolnieki un studenti, bija arī 0,20 un 0,50 latu ziedojuma zīmes. Sekmīgākie ziedojumu vācēji, kā arī lielākie ziedotāji saņēma speciālu Brīvības pieminekļa cēlāju sudraba piemiņas medaļu ar Latvijas nacionālo krāsu lentīti. Tie, kuri ziedoja vairāk par 100 latiem, saņēma speciālu diplomu.
- Līdz Brīvības pieminekļa atklāšanai Latvijas tauta saziedoja pieminekļa celtniecībai vairāk kā 1 miljonu latu.
- 1931. gada 18. jūnijā Rīgas Dome pieņēma lēmumu par pieminekļa celšanas vietu. Tika noārdīta Pētera I pieminekļa pamatne, kuras tuvumā Brīvības piemineklis bija ceļams.
- 1931. gada 18. novembrī tika ielikts Brīvības pieminekļa pamatakmens.
- Intensīvā darbā pagāja četri gadi, un 1935.gada 18. novembrī tika svinīgi atklāts Brīvības piemineklis.
- Brīvības pieminekli atklāja toreizējais Valsts prezidents Alberts Kviesis, sakot: „Spožās, mirdzošās Latvijas zvaigznes, lai ceļ un nes uz augšu mūs, mūsu dzīvi, mūsu valsti, mūsu Latviju pretim Saulei, pretim zvaigznēm, pretim mūžībai.”
- Ar Brīvības pieminekļa atklāšanas dienu 1935. gada 18. novembrī pie pieminekļa stāv goda sardze no Latvijas armijas paraugvienības Armijas štāba bataljona. Tā tas notika līdz Latvijas okupācijai, kad pēdējo reizi tā stāvēja goda sardzē 1940. gada 21. jūlijā. Goda sardzi atjaunoja 1992. gada 11. novembrī.
Pieminekļa celšanas darbus iesākot, bija cerēts, ka viens no pieminekļa būvniecības materiāliem varētu būt Latvijas laukakmeņi, tomēr, nopietni apsverot, izrādījās, ka tie šajā gadījumā nav izmantojami. Visiem akmeņiem viena pieminekļa celšanai pēc savas iekšējās uzbūves un struktūras vajadzēja būt vienādiem. Tādiem kritērijiem varētu atbilst tikai lieli akmens bluķi, kas lauzti no vienas klints. Latvijā ir daudz laukakmeņu, taču granīta klinšu mums nav. Pieminekļa monumentalitāte prasīja arī to, lai tas tiktu celts nevis no nelieliem akmeņiem, bet lieliem akmens bluķiem, kuru svars ir apmēram 10 – 20 tonnu.
Tāpēc pieminekļa celšanai tika izmantots: Somijas sārtais granīts; Somijas pelēkais Nīstades granīts; Itālijas gaišpelēkais travertīns.
Piemineklis no atvestajiem materiāliem tika kalts tepat Latvijā. Bez tēlniecības daļas, kuru kala daudzi akmeņkaļi, bija arī metāla daļa – Brīvības tēls, kuru kaldināja no vara skārda. Pašā augšā bija jāapzeltī trīs zvaigznes. Lai nodrošinātu visaugstāko darba kvalitāti, tika pieaicināts izcils Zviedrijas metālkalējs R.Mirsmedens. Viņam par palīgiem tika piesaistīti labākie Latvijas kalšanas meistari Jānis Zibens un Arnolds Naika.
neogeo.lv
Piemineklis tika uzcelts par tautas saziedotajiem līdzekļiem un atklāts 1935. gada 18. novembrī, 17. Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā.
Pēc 2. Pasaules kara, sākoties padomju okupācijai, bija plāni nojaukt pieminekli; ar šiem plāniem saistītie dokumenti ir pazuduši, lai gan iespējams, ka daži dokumenti saglabājušies vēl neatslepenotos Krievijas arhīvos, tomēr pagaidām vēsturniekiem nākas izdarīt secinājumus, tikai pamatojoties uz mutvārdu liecībām.
Pirmais mēģinājums notika jau 1945. gadā, kad LPSR tautas komisāru padome izteica priekšlikumu atjaunot Pētera Lielā pieminekli. Ņemot vērā, ka šis piemineklis senāk atradās tikai dažus metrus no vietas, kurā patlaban ir Brīvības piemineklis, tā atjaunošana automātiski prasītu Brīvības pieminekļa iznīcināšanu. Nav zināms ar ko beidzās šī plāna apspriešana, bet pastāv uzskats, ka pieminekli izglāba ievērojamā padomju tēlniece Vera Muhina — viņas dēls apgalvo, ka Muhina piedalījusies sapulcē, kurā tika lemts pieminekļa liktenis un, kad jautāts viņas viedoklis, esot izteikusies, ka piemineklim ir izcila mākslinieciska vērtība un tā nojaukšana aizskartu latviešu tautas vissvētākās jūtas. Tomēr nav atrasti dokumenti, kas apliecinātu, ka tā tiešām bijis.
1963. gada vasarā LPSR VDK un LKP CK apsvēra iespēju pieminekli uzspridzināt, bet tika nolemts, ka pieminekļa nojaukšana tikai izraisītu sašutumu un spriedzi sabiedrībā, tomēr arī šajā gadījumā nepastāv nekādas rakstiskas liecības, ka tā tiešām noticis. Padomju Latvijas laikos Brīvības pieminekļa nozīme tika interpretēta atbilstoši Padomju propagandai — piemēram, apgalvoja, ka trīs zvaigznes, turot Māte Krievija un tās simbolizējot trīs Baltijas Padomju republikas — Latvijas PSR, Igaunijas PSR un Lietuvas PSR, savukārt pats piemineklis esot celts pēc Otrā pasaules kara kā tautas pateicība PSRS vadonim Josifam Staļinam par atbrīvošanu. Vēlāk gan šādi apgalvojumi tika pieklusināti, piemēram, 1988. gadā izdotā enciklopēdijā tiek apgalvots, ka piemineklis uzcelts, lai atzīmētu darba tautas atbrīvošanos no vācu baronu un cara patvaldības jūga.
Par spīti propagandai, Brīvības piemineklis okupācijas laikā bija spēcīgs pretpadomju simbols, kļūstot par vienu no latviešu atmodas nozīmīgākajām figūrām 1980. gadu beigās. Neatkarības kustība savu darbību pirmoreiz publiskoja 1987. gada 14. jūnijā, kad apmēram 5000 cilvēku nelegāli nolika ziedus pie pieminekļa.
Restaurācija
Laika gaitā piemineklis cietis no sala un lietus, kā arī no gaisa piesārņojuma. Lai gan iela ap pieminekli 1990. gadā tika slēgta satiksmei, netālu no pieminekļa atrodas ielas ar dzīvu satiksmi. Netālu no pieminekļa konstatēts liels gaisa piesārņojums ar slāpekļa dioksīdu un sēra dioksīdu, kas savienojumā ar ūdeni izraisa pieminekļa materiālu koroziju. Turklāt ūdens radījis pieminekļa dzelzsbetona karkasa plaisāšanu un tā tērauda armatūras un pieminekļa stiprinājumu rūsēšanu, kurus piedevām bojājušas arī satiksmes radītās vibrācijas. Porainais travertīns ar laiku ir sācis drupt un tā poras aizpildījušās ar kvēpiem un smilšu daļiņām, izraisot travertīna nomelnēšanu un radot augsni sūnām un ķērpjiem. Tāpat pieminekļa stāvokli pasliktinājuši arī neregulāri vai neprasmīgi veikti restaurācijas darbi. Lai mazinātu bojājumu rašanos nākotnē, 2001. gadā restaurācijas laikā daļa pieminekļa stiprinājumu tika aizstāti ar poliuretāna saistvielu un tika veikta pieminekļa hidroizolācija. Tika arī noteikts, ka pieminekļa stāvokli vajadzētu atkārtoti izvērtēt ik pēc diviem gadiem.
Piemineklis atjaunots vairākkārt, divas restaurācijas notika padomju laikā (1962. un 1981. gadā), pēc neatkarības atgūšanas pieminekli, lielā mērā par saziedotiem līdzekļiem, atjaunoja no 1998.— 2001. gadam, restaurācija tika pabeigta ar oficiālu atkalatklāšanu 2001. gada 24. jūlijā. Šīs restaurācijas laikā Brīvības tēlu un tā zvaigznes notīrīja, restaurēja un no jauna apzeltīja. Atjaunoja arī pieminekļa pamatni, obelisku, kāpnes un iekšdaļu, bet akmens materiālus notīrīja un pāršuvoja. Tika arī nostiprināti pieminekļa pamati, lai nodrošinātos pret to grimšanu. Dažus gadus pēc restaurācijas atklājās, ka nepareizi izvēlētas restaurācijas tehnikas dēļ sācis bojāties zvaigžņu zeltījums. Zvaigznes atjaunoja 2006. gada pavasarī veiktās pieminekļa restaurācijas laikā.
