Bauska

Bauska ir pilsēta Zemgalē, Bauskas novada centrs, 67 km attālumā no Rīgas. Bauskā Mūsa un Mēmele saplūstot izveido Lielupi. Cauri pilsētai iet starptautiskā Via Baltica šoseja. Pilsētā dzīvojošās tautības pilsētu ir saukušas dažādi; vācieši Bauske vai Bausken, ebreji Boisk vai Boysk, poļi Bowsk, krievi Бауск.

Vidējā gaisa temperatūra janvārī ir −5 °C, jūlijā — 17—17,5 °C. Nokrišņu daudzums ap 500—650 mm gadā. Veģetācijas perioda ilgums 185—190 dienas. Pilsētas kopplatība ir 609,4 ha. Apbūve aizņem 509,2 ha. Pilsētas ielu kopgarums ir 37 km.

Vēsture
Līdz 13. gadsimtam Bauskas apkārtne atradās Upmales zemē, vēlāk Livonijas konfederācijas sastāvā. 15. gs. vidū Livonijas ordenis Mēmeles un Mūsas sateces vietā uzbūvēja Bauskas pili, blakus cietoksnim izveidojās Vairogmiests.

Kopš 1561. gada Bauskas pils bija viena no Kurzemes un Zemgales hercogistes valdnieka Gotharda Ketlera rezidencēm. Pēc Livonijas kara beigām 1584. gadā hercogs Gothards Ketlers lika amatnieku apmetni pārvietot tālāk no pils tagadējās Bauskas vecpilsētas vietā. 1609. gadā hercogs Frīdrihs Ketlers Bauskas pilsētai dāvināja zīmogu ar lauvas attēlu. Lielā Ziemeļu kara laikā 1706. gadā krievu karaspēks atkāpjoties uzspridzināja Bauskas pili, turpmāk to vairs neatjaunoja. Pēc kara beigām Lielā mēra epidēmijas laikā nomira aptuveni puse no Bauskas iedzīvotājiem.

Otrā pasaules kara laikā 1944. gada vasarā Bauska apmēram pusotru mēnesi atradās piefrontes zonā, kas gāja pa Mēmeles — Mūsas — Lielupes upēm, kaujās tika nopostīta aptuveni trešdaļa Bauskas pilsētas ēku.

Demogrāfija
Pilsētas iedzīvotāju skaita izmaiņas gadsimtu gaitā nesaraujami saistītas ar Bauskas likteni karos, epidēmijās, kā arī kopējo reģiona ekonomikas situāciju. 2012. gada decembrī pilsētā dzīvoja 9664 cilvēki, no tiem 7473 latvieši, 1004 krievi, 501 lietuvietis, 248 baltkrievi, 122 poļi, 119 ukraiņi, 51 čigāns, 6 igauņi un 140 citu tautību cilvēki. 2010. gada jūlijā Bauskā sasniegts vēsturiskais iedzīvotāju skaita maksimums — 10 060 iedzīvotāji, no kuriem 55% sievietes un 45% — vīrieši. Etniskais sastāvs: 77% — latvieši, 11% — krievi, 6% — lietuvieši, 3% — baltkrievi, 1,41% — poļi, 1% — ukraiņi, 0,39% — čigāni, 0,16% — vācieši, 0,08% — igauņi, 0,06% — ebreji, 1,21% — citi. 1976. gadā pilsētā bija 9,7 tūkstoši iedzīvotāju. 1941. gada augustā palikuši tikai 3883 cilvēki. 1925. gadā, pēc ilgajām kara jukām veiktajā skaitīšanā, pilsētā dzīvoja 5098 cilvēki, no tiem 3711 latvieši, 919 ebreji, 249 vācieši, 119 lietuvieši u. c. 1914. gadā Bauskā sasniedza savu lielāko iedzīvotāju skaitu Krievijas impērijas sastāvā. Pilsētā bija 8300 iedzīvotāji. 1897. gadā Bauskā bija 6544 iedzīvotāju, no tiem latviešu bija 2984 jeb 45,6%, ebreju 2745 jeb 42,0% un vāciešu 536 jeb 8,2%. Tās bija trīs lielākās Bauskas iedzīvotāju etniskās grupas, bez tam arī nelielā skaitā Bauskā dzīvoja leiši un poļi. 1797. gadā pilsētā bija tikai 937 iedzīvotāji, no tiem 504 vācieši. Ap 1640. gadu jaunajā pilsētā dzīvoja 1500 cilvēki, no kuriem 1/3 bija latvieši.
lv.wikipedia.org

Bauskas un Bauskas novada vēsture
Pirms aptuveni 13 tūkst. gadu no apvidus, kur pašlaik atrodas Bauskas pilsēta un novads, atkāpās ledājs un izveidojās tagadējais upju tīkls. Tomēr Mūsas un Mēmeles gultnes toreiz bija daudz platākas, par ko liecina upju senkrastu ieplakas. Arī Lielupe tolaik bija daudz platāka un tās tecējums izbeidzās nedaudz lejpus tagadējai Mežotnei, kur tā ietecēja Baltijas ledus ezerā.

Pirmie iedzīvotāji šajā apvidū bija ziemeļbriežu mednieki, kas, sekojot medījumam, ienāca no tagadējās Lietuvas teritorijas. Senlietu atradumi upju krastos liecina, ka šeit senie iedzīvotāji uzturējušies jau aptuveni pirms 10 000 gadiem. Par senajiem iedzīvotājiem akmens, bronzas un dzelzs laikmetā liecina daudzas apmetņu vietas un kapulauki.

13.gadsimtā šī teritorija piederēja pie Upmales zemes, kuras administratīvais centrs atradās Mežotnes pilskalnā.

15.gs vidū, kad sāka būvēt Bauskas pili, šeit Livonijas ordenis ieveda Novgorodas kņazistē sagūstītos votus (somugru etnosa piederīgos), kurus vietējie iesauca par krieviņiem.

Bauskas pils tika celta kā Livonijas ordeņa robežcietoksnis cīņām pret Lietuvu, tajā uzturējās fogts un vairāki ordeņbrāļi. Turpmāk Bauska bija plašas apkārtnes administratīvais un tirdzniecības centrs. Blakus cietoksnim izveidojās pilsētveida apmetne, ko dēvēja par Vairogmiestu.

1561.gadā izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste. Pirmais hercogs Gothards Ketlers bieži vien ar savu galmu apmetās Bauskas pilī, līdz ar to var uzskatīt, ka hercogistes galvaspilsēta tobrīd atradās mūsu pilsētā.

1584.gadā Gothards Ketlers pavēlēja likvidēt Vairogmiesta apbūvi, un jaunu vietu ierādīja tagadējās vecpilsētas vietā. Ielu plānojums vecajā Bauskas daļā joprojām ir saglabājies no 16. un 17.gs mijas.

1609.gadā hercogs Frīdrihs Bauskai dāvināja zīmogu ar lauvas attēlu, tālab šo gadu uzskata par oficiālu pilsētas statusa piešķiršanu. Bauskas rātsnams līdz pat 1740.gadam bija otrs lielākais Latvijā.

1706.gadā krievu karaspēks atkāpjoties uzspridzināja Bauskas pili, turpmāk to vairs neatjaunoja. Ziemeļu kara gados izcēlās Lielais mēris, kas paņēma sev līdzi aptuveni pusi Bauskas pilsētas iedzīvotāju dzīvības.

1795.gadā hercogiste tika pievienota Krievijas impērijai, turpmāk šeit, kā administratīvā vienība, izveidojās Bauskas apriņķis. Tas bija plašāks par tagadējo novada teritoriju.

Napoleona karu perioda vairākas kaujas 1812.gadā notika pie Bauskas, Codes un Mežotnes.

19.gs otrajā pusē izveidojās daudzas modernas fabrikas – Lohdinga alus brūzis Bauskā, Mežotnes ķieģeļu ceplis un citi mazāki uzņēmumi.

20.gs sākumā šeit norisinājās ar 1905.gada revolūciju saistīta vardarbība, tai drīz sekoja daudz asiņaināki un postošāki 1.Pasaules kara notikumi. Par tiem joprojām liecina daudzās kritušo karavīru kapavietas mūsu novada teritorijā. Pēc Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas 1918.gada 18.novembrī, sekoja Brīvības cīņas. 1919.gada pavasarī šo teritoriju nācās atbrīvot no lieliniekiem, bet rudenī – no bermontiešiem.

Pirmajos pēckara gados mainījās apriņķa teritorija. No Lietuvas tika pievienots Budbergas pagasts, daļa teritorijas nonāca arī toreizējo Ceraukstes un Bornsmindes pagastu pārziņā. 1920. – 1930.gados Bauskas apriņķī ietilpa Bauskas pilsēta un 20 pagasti: Bauskas, Bārbeles, Bruknas, Ceraukstes, Codes, Iecavas, Īslīces (Bornsmindes), Jaunsaules, Kurmenes, Mežotnes, Misas, Panemunes (Budbergas), Rundāles, Skaistkalnes (Šēnbergas), Stelpes, Svitenes, Taurkalnes (Valles), Vecumnieku (Vecmuižas), Vecsaules un Zālītes (Grienvaldes).

Rosīgo attīstību un dzīves līmeņa izaugsmi pārtrauca padomju okupācija 1940.gadā un 2.Pasaules kara cīņas. Šo notikumu rezultātā faktiski izzuda divas tradicionālās minoritātes – vācieši un ebreji. Vācieši repatriējās, bet ebrejus iznīcināja vācu okupanti.

1944.gada vasarā pusotru mēnesi tagadējā novada teritoriju sadalīja frontes līnija, kas gāja pa Mēmeles – Mūsas – Lielupes upēm. Smagās cīņās tika pilnīgi vai daļēji nopostīta aptuveni trešdaļa Bauskas pilsētas ēku.

Vēl daudzus gadus pēc karadarbības izbeigšanās frontē, gandrīz katrā pagastā notika nacionālo partizānu cīņa pret okupācijas varu. Visintensīvākās cīņas notika Lietuvas pierobežā (ar lietuviešu mežabrāļu līdzdalību). Bauskas pilsētā un dažos pagastos pastāvēja vairākas jauniešu nacionālās pretošanās kustības organizācijas.

1941.gada 14.jūnijā, 1949.gada 25.martā un daudzās mazākās akcijās tika arestēti un izvesti vairāki tūkstoši  Bauskas apriņķa iedzīvotāju.

Padomju okupācijas gados notika vairākas administratīvi teritoriālas reformas. Jau 1945.gadā apriņķa 20 pagastu teritorijās izveidoja 51 ciema padomi, bet 1949.gadā likvidēja pagastus un apriņķus. Izveidojot Bauskas rajonu, no tā teritorijas atdalīja:

    –  Misas, Stelpes, Vecumnieku, Iecavas un Zālītes bijušo pagastu teritoriju, un pievienoja Baldones rajonam;

    –  kādreizējo Svitenes pagasta teritoriju, un pievienoja Elejas rajonam;

    –  bijušo Kurmenes un Taurkalnes pagastu teritorijas, ko pievienoja Jaunjelgavas rajonam.

Vēlāk Bauskas rajons atguva iepriekšminētās teritorijas, izņemot kādreizējo Kurmenes un Taurkalnes pagastu teritoriju.

Okupācijas laikā tika likvidēts privātīpašums uz zemi un ražošanas līdzekļiem, veikta piespiedu kolektivizācija, kas radikāli izmainīja lauku ainavu. Viensētas tika pamestas, iedzīvotāji pārcēlās uz kolhozu un sovhozu centros izbūvētiem ciematiem. Lielākajās apdzīvotajās vietās izmainījās iedzīvotāju nacionālais sastāvs – samazinājās latviešu īpatsvars, bet pieauga no citām PSRS teritorijām iebraukušo cittautiešu daudzums. Uzbūvēja vairākus jaunus rūpniecības uzņēmumus, kas pamatā strādāja ar vietējām izejvielām.

Atmodas gados rajonā izveidojās visu uz Latvijas neatkarības atgūšanu vērsto nevalstisko organizāciju nodaļas. 1989.gada 23.augustā uz cauri mūsu novadam ejošās automaģistrāles A-7, sadodoties rokās, notika visu triju Baltijas republiku tautas fronšu rīkotā Baltijas ceļa akcija.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991.gadā, tika atjaunotas bijušo īpašnieku tiesības, daudzi padomju laika uzņēmumi bankrotēja vai tika privatizēti, izveidojās pilnīgi jauni uzņēmumi un zemnieku saimniecības.

Administratīvi teritoriālā reforma noslēdzās 2009.gadā, kad Bauskas rajona teritorijā izveidojās četras jaunas pašvaldības: Bauskas, Iecavas, Rundāles un Vecumnieku novads.  No tā laika Bauskas novadā ietilpst Bauskas pilsēta un Brunavas, Ceraukstes, Codes, Dāviņu, Gailīšu, Īslīces, Mežotnes un Vecsaules pagasti.
www.bauska.lv