Baltais vītols (Salix alba)
Baltais vītols (Salix alba) ir liels (augstums līdz 25 m) vītolu dzimtas koks. Sasniedz ļoti lielu stumbra diametru. Vainags plašs. Pēc galvenā stumbra nolaušanas, nopūšanas vai apzāģēšanas dzen spēcīgas atvases. Miza tumšpelēka, plaisājoša. Zari tievi, lokani, visbiežāk dzeltenpelēki. Pumpuri smaili, apmatoti. Lapas lancetiskas vai lineāri lancetiskas (ga 5-10 cm, pl 1-2 cm), mala sīkzobaina, gals smails, kāts ļoti īss. Lapas virspuse un apakšpuse (vai tikai apakšpuse) klāta ar zīdainiem matiņiem, kas vainagam nereti piešķir sudrabainu nokrāsu. Ir lancetiskas, ātri nobirstošas pielapes. Zied lapām plaukstot. Spurdzes slaidas (ga 3-5 cm), putekšņlapas brīvas, divas, putekšnīcas dzeltenas. Auglenīca gandrīz sēdoša. Sēklotne šauri koniska, kaila, irbulis īss, drīksna šķelta. Zieda plēksne bāli dzeltena, vienkrāsaina. Zied maijā.
Izplatība: Plaši Eirāzijā. Kultivējot plaši ieviests ārpus pamatareāla gan Eiropā, gan citos kontinentos.
Latvijā bieži visā teritorijā.
Biotopi: Atsevišķi eksemplāri un grupas visdažādākajās vietās kultūrainavā un ūdenstilpju krastos. Bieži stādījumos.
Īpašas norādes: Dekoratīvs koks.
(Askolds Kļaviņš, SIA Gandrs; http://www.latvijasdaba.lv/augi/salix-alba-l/)
Lielie ainaviskie baltie vītoli savvaļā sastopami Daugavas un Gaujas baseinā, kur aug uz aluviālām augsnēm. Šie koki izsenis stādīti pie lauku mājām. Balto un arī citas līdzīgās vītolu sugas uzskatīja par Dieva koku, mājas svētības nesēju un vairījās cirst. Salīdzinot ar citiem ko-kiem, vītola mūžs nav ilgs – katrs atsevišķs stumbrs dzīvo aptuveni 100-120 gadu. Tad stumbrs satrup un atmirst, tomēr parasti saglabājas jaunās atvases, kas izaug par jauniem kokiem. Rezultātā vītols vienā vietā var augt vairākus simtus gadu. Baltais vītols ir ļoti ātraudzīgs. Dižākais Latvijas un arī Austrumeiropas vītols – Dzenīšu dižvītols – aug netālu no Apes. Stumbra apkārtmērs šim kokam ir 1,3 m, augstumā no sakņu kakla tas sasniedz 9,3 metrus un turpina pieaugt. Šādi baltā vītola izmēri šķiet vēl pārsteidzošāki, ja atceras šim kokam atvēlēto mūža ilgumu!
Ļoti plašs ir baltā vītola saimnieciskā pielietojuma spektrs. Bez tā, ka baltais vītols ir iecienīts krāšņumaugs, to stāda arī augsnes nostiprināšanai kāpās, upmalās un citur. Vītola koksni izmantoja ratu riteņu loku, koka trauku pagatavošanai. Lokanie jaunie zari ir derīgi dažādiem pinumiem. Mizu lietoja ādu miecēšanai, audumu un dzijas krāsošanai sarkanbrūnos toņos, arī virvju pīšanai. Jāpiemin, ka tieši no vītola mizas ir izdalīts salicīns – viela, kas mūsdienās, mākslīgi iegūta, kļuvusi par vienu no pasaulē vispazīstamākajiem medikamentiem – aspirīnu (acetilsalicilskābe).
Visas vītolu sugas zied pavasarī, izņēmums nav arī baltais vītols. Spurdzes plaukst līdz ar lapām maija sākumā, agrākos pavasaros pat ātrāk. Vītoli ir divmājnieki – vīrišķo un sievišķo ziedu spurdzes attīstās uz dažādiem kokiem. Baltais vītols līdz ar citām vītolu sugām ir viens no pirmajiem un vērtīgākajiem nektāraugiem. Jūnijā sievišķajiem kokiem nobriest pogaļas ar sīkām, ar aci tikko saskatāmām sēklām. Katrai sēklai ir lidmatiņu pušķis, un tās izplatās ar vēja palīdzību. Līdzīgā veidā sēklu izplatīšanās noris arī papelēm un apsēm. Nonākusi piemērotā vietā, sēkla dīgst dažu dienu laikā. Ja tas nav noticis, jau pēc dažām nedēļām sēklas zaudē dīgtspēju. Vītoli ir izcili ātraudzīgi jau no pirmajām dzīves dienām – jūnijā dīgusi sēkla līdz septembrim pagūst izaugt par nelielu krūmiņu, kas otrajā gadā spēj pāraugt lakstaugu zelmeni.
(http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=90&what=34)
