Avota veronika (Veronica beccabunga)

Avota veronika - Veronica beccabunga L.

Avota veronika - angliski: Brooklime; vāciski: Bach-Ehrenpreis; zviedru: bäckveronika; igauņu: ojamailane; lietuviešu: upelinė veronika; krievu: вероника поручейная.

Apraksts:
Daudzgadīgs, neliels vai vidējs (ga 10-60 cm) cūknātru dzimtas lakstaugs. Saknenis ložņājošs. Stublājs gulošs vai pacils, kails, sulīgs, cilindrisks, mezglos sakņojas, parasti zaro maz. Lapas biezas, iegareni olveidīgas vai eliptiskas (ga 1.5-6 cm, pl 0.5-2.5 cm), spīdīgi zaļas. Plātnes mala gluda vai nekārtni zobaina, gals strups, pamats ķīļveida, kāts īss (ga ap 0.5 cm). Uz stublāja un zariem lapas pretējas. Ziedi pretējos un skrajos ķekaros augšējo lapu žāklēs stublāja vai sānzaru galotnē. Ir seglapa, kas aptuveni ziedkāta garumā. Kauslapas un vainaglapas pa 4. Kauslapas šauri lancetiskas. Vainaglapas zilas vai tumšzilas, nevienādas (apakšējā vainaglapa vissīkākā), nereti ar tumšāku dzīslojumu un baltu plankumu pie pārejas stobriņā. Auglis - pogaļa ar seklu jomu un tievu irbuļa palieku, kas mazliet īsāka nekā kauslapas. Zied no jūnija līdz septembrim.

Izplatība:
Plaši Eiropā, Rietumāzijā un Ziemeļāfrikā sastopama suga.

Latvijā bieži visā teritorijā. Visbiežākā no pārmitrās vietās sastopamām veronikām.

Biotopi:
Nelielas grupas un vairākus kvadrātmetrus lielas, monodominantas audzes ūdenstilpju piekrastē un periodiski applūstošās vietās, grāvjos, pļavu pazeminājumos, retāk purvu lāmās. Raksturīga suga dažās ūdensaugu sabiedrībās seklos saldūdeņos: Cl. Potamogetonetea, All. Ranunculion fluitantis.

Īpašas norādes:
No citām mitrās vietās augošām veronikām atšķirama pēc biezām, spīdīgām, iegareni olveidīgām vai eliptiskām lapām ar īsu kātu, kā arī sulīgā, cilindriskā stublāja (nevis lapas lancetiskas un sēdošas, nevis ziedu ķekars blīvs, nevis stublājs nedaudz šķautņains).
www.latvijasdaba.lv

https://www.latvijasdaba.lv/augi/veronica-beccabunga-l/