Arhitekts Kristofs Hāberlands
Arhitekts Kristofs Hāberlands
(1750-1803)
Kristofs Hāberlands (vācu: Christoph Haberland) bija vācbaltu arhitekts, Rīgas galvenais būvmeistars un viens no spožākajiem Latvijas klasicisma arhitektiem. Hāberlands ir viens no Latvijas kultūras kanonā iekļautajiem arhitektiem.
lv.wikipedia.org
Rīgas pilsētas būvmeistars Kristofs Hāberlands ir Latvijas izcilākais arhitekts vēsturisko stilu periodā. Viņš sāka radīt jauno moderno Rīgu atbilstoši Apgaismības laikmeta tendencēm.
Rīgas celtniecībā Kristofs Hāberlands ienesa ģeometriskās proporcionēšanas metodes apvienojumu ar konsekventu klasicisma stila fasāžu dekoru. Būvmeistars galvenokārt cēlis Rīgas pilsoņu dzīvojamās ēkas, taču pēc viņa projektiem izbūvēta arī Rīgas pilsētas bibliotēka, notikušas rātsnama un Melngalvju nama arhitektūras izmaiņas, celts 0to Hermaņa fon Fītinghofa (Otto Hermann von Vietinghoff) teātris, policijas valdes ēka, brīvmūrnieku ložas nams. K. Hāberlands projektējis arī Svētā Pētera baznīcas kanceli. Pēc viņa projektiem Latvijā un Igaunijā uzceltas sešas baznīcas un vairākas muižu ēkas.
Kristofa Hāberlanda biogrāfija
Hāberlands (Haberland, Haverland) Kristofs (1750.1.I? Rīgā – 1803.7.III Rīgā) – mūrnieks, būvmeistars, arhitekts. Tēvs un mātestēvs – mūrniekmeistari, kas 18. gs. 1. p. pārcēlās uz Rīgu no Annabergas Saksijā. Pamatizglītību Hāberlands guvis pie tēva un pilsētas būvdarbu meistara J. P. Leihta. Būdams mūrnieku zellis, papildinājies amatā ārzemēs (8 gadus Berlīnē un Drēzdenē). 1777 nokārtoja mūrnieku cunftes meistara pārbaudījumus Rīgā, ieguva pilsoņa tiesības un 1778 tika uzņemts Rīgas rātes dienestā (J. P. Leihta palīgs). Bija pilsētas arhitekts un būvdarbu meistars (1789–96), spilgtākais pilsoniskā (birģeru) klasicisma pārstāvis Rīgā, kas savā mākslinieciskā nosliecē bija uzticīgs. t. s. Bizīšu stilam un hellenizācijai. Sava mūža nogalē Hāberlands sasniedza klasicismam raksturīgo formu monumentalitāti un kompozīcijas skaidrību, piemēram, grāfa Mengdema pils Carnikavā (1802, gāja bojā 1. pasaules kara laikā) un apaļā, ar kupolu pārsegtā luterāņu baznīca Katlakalnā (1791–94).
Rīgā Hāberlands pārbūvēja vai uzcēla no jauna apmēram 20 patriciešu mājokļu, kam raksturīgi daudzstāvu namu apveidi, ordera fasādes dekorējums un racionāls telpu grupējums: Šķūņu ielā 17, 19 (abas 1787), teātra ielā 6 (1785), Vecpilsētas ielā 1 (1788), Smilšu ielā 5 (1794), Pils ielā 6, 9 (abas 1795), Bibliotēkas ielā 5 (1795). Pārveidoja dažu sabiedrisko ēku interjerus, radot tajos telpisku proporciju cildenumu un antīkotu koptēla noskaņojumu: Pilsētas b-ka un Kolonnu zāle bij. Doma klostera A spārna 2. stāvā (1778), O. H. Fītinghofa privātais t0ris jeb Muses nams (1782),ēdamzāle ar palīgtelpām Melngalvju namā (1793,nav saglabājušās); nomainīja jaunajam Rātsnama plakano skārda jumtu ar dakstiņu mansarda jumti (1793, gāja bojā 2. pas. kara laikā); Sv. Pētera baznīcā remontēja torni (1789–90), vidusjoma velves un iekštelpas (1793), iebūvējot tajās pēc paša projekta Itālijā no krāsainā marmora izkalto grezno kanceli un portālu (1793, gāja bojā). Ārpus Rīgas Hāberlands uzbūvēja dažas kungu mājas – O. H. fon Fītinghofa namu Ikšķiles muižā (1794, gāja bojā 1. pas. kara laikā) un vairākas luterāņu baznīcas. Šo kulta celtņu veidolā raksturīgs ir būvmasu kompaktums, antīkoto formu diženums un daži laicīgai arhitektūrai radniecīgi motīvi: luterāņu baznīcas Ljā – Alūksnē un Suntažos (abas 1788); Igaunijā – Sv. Jāņa baznīca Valgā(1789) un, iespējams, Veru (ap 1780). H. vadīja Pētera un Pāvila bazn. izbūvi Rīgas Citedelē (1786, arhit. Z. Zēge fon Laurenbergs).
