Arhitekts Heinrihs Kārlis Šēls un Fridrihs Šefels
20. gadsimta sākumā Rīgā plašu popularitāti iemantoja būvfirma „Šēls un Šefels”. Tā bija savdabīga divu paaudžu arhitektūras meistaru radošā sadarbība.
Akadēmiķis Heinrihs Kārlis Šēls (1829. 17. V. Hamburgā – 1909. 13. IV. Rīgā) 19. gs. otrajā pusē bija viens no ievērojamākajām figūrām Rīgas un acīmredzot arī visas Latvijas arhitektūrā. Viņa daiļrade ir centrēta vispāreiropeisko kultūrvērtību apritē, taču viņa celtnes veido to būbvmākslas mantojuma daļu, bez kuras nav iespējams runāt ne par Rīgas arhitektūras skolu, ne arī atpazīt vietējās arhitektūras savdabību. Neviens H. Šēla darbs, vai tā būtu mācību vai medicīnas iestāde, kulta celtne, fabrika, vienkārša pirts vai dzīvojamā ēka, liela vai maza, grezna vai pavisam vienkārša, neuzrāda ne mazāko novirzi no augsta profesionālisma līmeņa. Visi darbi izceļas ar augstu detaļu kultūru, pamatīgumu, krietnu izpildījumu un mākslinieciskumu.
1899. gadā pēc . Šēla kompanjonu kļuva Fridriha Šefels. Šajā gadā viņš Sanktpēterburgā, Iekšlietu ministrijas celtniecības tehniskajā komitejā, ieguva būvtiesības un līdzīgi pazīstamajiem Rīgas arhitektūras meistariem J. Alksnim, I. Devendrusam un V. Homfmanim kļuva par arhitektu-tehniķi bez oficiālas akadēmiskās izglītības, toties ar plašu un nozīmīgu būvpraksi.
Acīmredzot tieši F. Šefels ienesa jaunas un svaigas vēsmas firmas „Šēls un Šefels” darbnīcā. Abu meistaru sadarbības rezultātā tapa vairākas spožas celtnes, kurām ir svarīga vieta Rīgas arhitektūras attīstības vēsturiskajā pēctecībā. Pirmās no tām bija tipiski vēlā eklektisma paraugi ar visai krāšņi apdarinātām fasādēm un bagātu apjomu plastiku, piemēram, dzīvojamā ēka Stabu ielā 51 un Alberta ielā 3/5 (1900), Krāslavas ielā 24, Matīsa ielā 57 un Brīvības ielā 106 (1901), kā arī bijusī Krievu-Baltijas akumulatoru fabrika Brīvības gatvē 197 (1899). Īpaši atzīmējamas bijušās Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” pārvaldes un fabrikas galvenā montāžas ceha ēkas Brīvības gatvē 214 (1899). Elektība simbolizē gaismu, tāpēc arī ēkas fasādi rotā Prometeja skulptūra.
Tajā pašā laikā „Šēls un Šefels” bija arī starp jūgendstila pionieriem Rīgā. Dažām ēkām izmantoti Berlīnes arhitektu izstrādāti fasāžu uzmetumi. Tā līdzautors namam K. Valdemāra ielā 23 (1901) ir A. Gīzeke, bet visai impozantai ēkai Tirgoņu ielā 4 (1900) – Hāns. Ar pēdējo vienā namīpašumā ietilpst arī ēka Šķūņu ielā 12/14 (1902). Abu meistaru oriģināldarbi, kas burtiski dzirkstī agrā jūgendstila dekoratīvo formu spēles priekā, ir dzīvojamās ēkas Tērbatas ielā 86 (1900), Alberta ielā 1 (1901), Ģertrūdes ielā 10/12, Smilšu ielā 8 (abas – 1902) un Teātra ielā 9 (1903), virs kuras paceļas pazīstamā tēlnieka A. Folca veidotā atlantu grupa ar zemeslodi plecos.
Neparasti daudzveidīgos un bagātos fasāžu skulpturālos rotājumus Smilšu ielā 8 un Ģertrūdes ielā 10/12 veidojusi pazīstamā Rīgas būvtēlnieku forma „Otto @ Wassil”. Līdzīgs dekors klāj arī fasādi ēkai Pārdaugavā, Nometņu ielā 45. Jādomā ka šo namu projektējuši H. Šēls un F. Šefels (būvprojekts nav saglabājies). 1999. un 2000. gadā tika rūpīgi restaurētas ēkas Smilšu ielā 8 fasādes un pirmais stāvs, taču augšstāvos, iekārtojot telpas birojiem, greznā jūgendstila apdare noslēpta aiz pelēkiem piekārtajiem griestiem.
Ēkas Alberta ielā 1 tika tūlīt ievērota, bet novērtēta visai atšķirīgi. Ka katra jauna parādība, arī jūgendstils jau no pašiem pirmsākumiem nereti izpelnījās laikabiedru nopēlumu un nievas. Arhitekts A. Vanags par to rakstīja: „Žēl šī glītā apgabala, žēl iztērētā darba spēka un materiāla. Skaidri manāms, ka šī „mākslas darba” tēvs gribējis par varu būt „moderns” un radīt kaut ko oriģinālu. Iztērētais laiks būtu varējis tikt labāki izlietots…”
Jūgendstila iezīmes šo celtņu arhitektūrā drīzāk gan ir vienīgi šī stila jaunmodīgo ornamentālo motīvu apspēlējums tradicionālajā eklektisma mākslinieciskās kompozīcijas sistēmā. Laikmeta novitātes te acīmredzot vairāk ir jaunākā partnera roku darbs, taču viss izpildīts tādā profesionālā brieduma un meistarības līmenī, ka tikpat acīm redzams ir arī H. Šēla radošais ieguldījums. Var vienīgi apbrīnot, kā to spēja akadēmiskas ievirzes meistars, kas tobrīd jau bija iesoļojis astotajā gadu desmitā un kam aiz muguras bija gandrīz pusgadsimtu garš ražena darba cēliens.
H. Šēls, F. Šefels un viņu kolēģi ar visu savu būtību bija ieauguši savā mākslā, viņi ar iekšēju nepieciešamību un pilnu sabiedriskās atbildības sajūtu radīja skaistumu apkārtējā vidē. Sava laika sociāli ekonomiskajos apstākļos tam bija plašs sabiedriskais pieprasījums.
