Arhitekts Eižens Laube
Eižens Laube
dzimis 1880. gada 25. maijā Rīgā, miris 1967. gada 21. jūlijā Portlendā, Oregon, USA
Eižens Laube bija vācbaltu cilmes latviešu arhitekts un arhitektūras profesors, kurš pamatā darbojās tautiskā romantisma stilā. Rīgas Politehniskā institūta, Baltijas Tehniskās augstskolas, Latvijas Universitātes un Baltijas Universitātes mācībspēks. Latvijas Augstskolas rektors (1922), LU Goda doktors (1930).
20. gs. sākumā eklektismu nomainīja jūgendstils, 20. gados attīstījās funkcionālisms, bet 30. gados paralēli tam arī t.s. neoeklektisms. E. Laube vienmēr bija šo stilistisko peripetiju centrā. Viņš deva pamatīgu ieguldījumu notikumu attīstības gaitā gan kā arhitekts praktiķis, gan teorētiķis, gan pedagogs. Pēc viņa projektiem Rīgā vien uzcelts, pārbūvēts vai rekonstruēts vairāk nekā 200 ēku, tostarp ap 80 daudzstāvu mūra namu jaunbūvju.
Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Tēvam Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie Jēkaba Drandas) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. Laube no 1892.g. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899.g. uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, ko pabeidza 1906.g., iegūstot inženiera arhitekta grādu. Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (Sk. Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums.) Praktisku darbību arhitektūras jomā viņš uzsāka 1900.g. pavasarī kā zīmētājs arhitekta Konstantīna Pēkšēna birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka Pēkšēns, kura birojā Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām.
1907. gadā E. Laube atvēra pats savu arhitektūras projektēšanas biroju, kas drīz kļuva par vienu no lielākajiem Rīgā. Tajā pašā laikā viņu uzaicināja pedagoģiskā darbā „Alma mater”, un 27 gadu vecumā E. Laube kļuva par Rīgas Politehniskajā institūta docentu. Viņš lasīja lekcijas teorētiskajos priekšmetos, kā arī vadīja nodarbības zīmēšanā un arhitektūras projektēšanā. Laikā, kad institūta pasniedzēji bija vietējie vācieši un arhitektūras izglītība bija nonākusi zināmā sastingumā, jaunais latviešu docents akadēmiskajā darbā ienesa daudz jauna.
No 1909. gada E. Laube kopā ar arhitektiem V. Bokslafu un K. Felsko bija Rīgas pilsētas būvvaldes oficiālais konsultants arhitektūras mākslinieciskajos jautājumos. Viņš tika uzaicināts vairāk lielu konkursu žūrijās, piemēram, 1910. gadā vērtēja projektus Ozoliņa īres namam Rīgā, Brīvības ielā 88, 1912. gadā piedalījās Tallinas rātsnama starptautiskā projektu konkursa žūrijā. Arī pats ar saviem projektiem E. Laube piedalījās vairākos konkursos un lielākoties guva atzīstamus panākumus - līdz 1912. gadam deviņi viņa darbi tika godalgoti dažādos projektu konkursos.
Pirmā Pasaules kara laikā E. Laube slēdza savu biroju un kopā ar Rīgas Politehnisko institūtu 1915. gadā evakuējās uz Maskavu. 1917. gadā E. Laube atgriezās Rīgā un turpināja darbu arhitektūras izglītības laukā. Latvijas Universitātē viņš vadīja vienu no trim Arhitektūras fakultātes projektēšanas darbnīcām – darbnīcu „A”, atsevišķos periodos bija fakultātes dekāns un arī Universitātes rektors. 1920. gadā E. Laube kļuva profesors, bet 1930. gadā – arhitektūras Goda doktors. No 1924. līdz 1936. gada – Nacionālās celtniecības komitejas Arhitektonisko jautājumu komisijas vadītājs, 1937. gadā ievēlēts par Britu Karaliskā arhitektūras institūta korespondētājlocekli. 1940. gadā E. Laubem piešķīra Tēvzemes balvu, viņš ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Atzinības krustu un Zviedrijas Vasas ordeni. 1944. gadā viņš, tāpat kā daudzi latviešu inteliģenti, emigrēja. Vispirms dzīvoja Berlīnē, 1950. gadā pārcēlās uz ASV, strādāja kādā arhitektūras projektu birojā Olimpijā, Vašingtonas štatā, bet kopš 1955. gada dzīvoja Portlendā, Oregonas štatā, kur pavadīja mūža nogali.
Savas raženās dzīves laikā E. Laube publicējis veselu virkni rakstu par dažādiem būvmākslas jautājumiem, sākot ar daudzkārt citēto eseju „Par būvniecības stilu” („Zalktis” – 1908. – Nr. 4. – 145. – 148. lpp.) un beidzot ar diezgan apjomīgo grāmatu „Raksti par arhitektūru” (Linkolna, Nebraska, 1960. – 205. lpp.). Pamatīgs ieguldījums arhitektūras teorijā ir viņa „Krāsu un formu loģika” (Rīga, 1921. – 74. lpp.), bet mūža nogalē Portlendā E. Laube sarakstīja gandrīz 700 lappušu biezu manuskriptu mašīnrakstā – „Manifestation of Architecture”, kas tagad atrodas Latvijas Arhitektūras muzejā Rīgā.
Pats nozīmīgākais meistara atstātajā mantojumā tomēr ir viņa celtnes. Lielum lielais vairums no tām radās pirms Pirmā pasaules kara – laikā, kad Rīgā izvērsās īsts celtniecības „bums”. Pirmie Laubes darbi tapa K. Pēkšēna būvbirojā. To ir vismaz pusducis un visi – augstākās raudzes arhitektūras pieminekļi.
Lasīt tālāk
