Amerikas ūdele (Neovison vison)
Amerikas ūdele, arī nercs (Neovison vison) ir neliels caunu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, un tā ir vienīgā mūsdienās dzīvojošā suga Amerikas ūdeļu ģintī (Neovison).
Amerikas ūdele ir sastopama gandrīz visā Ziemeļamerikas teritorijā; gan Floridā, gan Arktiskajos rajonos. Tās dzīvo dažādu upīšu, ezeru vai citu ūdenstilpju krastos gan mežos, gan atklātās vietās. Tās apmetas citu dzīvnieku pamestās alās, jo pašas alas visbiežāk nerok, lai gan ķepas ir piemērotas rakšanai.
Tā kā Amerikas ūdele ir iecienīts kažokādas dzīvnieks, ko audzē kažokzvēru fermās, tā, gan izbēgot no fermām, gan cilvēkiem apzināti palaižot savvaļā, ir izplatījusies un iedzīvojusies jaunās teritorijās; Dienvidamerikā un Eiropā. Eiropā 1950. gados tā tika palaista savvaļā apmēram 30 dažādos apgabalos; Lietuvā gan 1950. gan 1953. gadā, Baltkrievijā 1953. gadā, Igaunijā 1958. gadā, Ļeņingradas apgabalā 1958. gadā. Latvijā Amerikas ūdele mākslīgi introducēta netika, tomēr tā izbēga no kažokzvēru fermām un ieradās no kaimiņteritorijām, galvenokārt no Lietuvas pa Ventas baseina upēm. Gaujas baseinā tā parādījās jau 1944. gadā. Tās izplatība ir galvenais iemesls Eiropas ūdeles izzušanai lielākajā daļā Eiropas, arī Latvijā, tāpat Amerikas ūdeļu savairošanās ir būtisks iemesls vairāku sugu ūdensputnu skaita samazinājumam.
Amerikas un Eiropas ūdeļu sugas ārēji ir viena otrai ļoti līdzīgas un grūti atšķiramas. Aplūkojot kādu ūdeli no lielāka attāluma, pat profesionāls teriologs (zīdītāju pētnieks) saminstināsies, pirms paziņos, ko īsti redz: amerikānieti vai eiropieti. Jā, lai gan viņš zina, ka Eiropas ūdele ir ne vien nedaudz mazāka, bet arī gaišāka (brūnganāka) par Amerikas ūdeli, lai gan viņš zina, ka Amerikas ūdeles aste, ieskaitot apmatojumu, ir relatīvi garāka (aptuveni 1/2 no ķermeņa garuma) par Eiropas ūdeles asti (aptuveni 1/3 no ķermeņa garuma)... Pilnīgi pārliecināts par to, ko redz, šis cilvēks būs tikai tad, ja izdosies apskatīt dzīvnieka sejiņu, jo viņš, protams, zina, ka uzkrītošākā un – galvenais – drošākā atšķirības pazīme: eiropietei purna galā gaišs laukums ir gan uz augšlūpas, gan apakšlūpas, bet amerikānietei balta ir tikai apakšlūpa un pazode.
Izskats un īpašības: Amerikas ūdelei ir slaids, garš ķermenis, un tēviņam tas ir apmēram 60 cm garš, un tas sver apmēram 0,9 - 1,2 kg. Mātītes ir apmēram 20% mazākas par tēviņiem. Kažoks ūdelei ir gluds un biezs. Tā krāsa ir tumši brūna vai melna, ar baltu pazodi. Ziemā kažoka krāsa kļūst tumšāka. Amerikas ūdelei ir garas ūsas, mazas apaļas acis un mazas austiņas. Kājas ir īsas un spēcīgas, ķepu pirksti daļēji savienoti ar peldplēvi, tādēļ ūdeles ir labas peldētājas un nirējas. Ūdeles mēdz saukt arī par ūdens seskiem.
Tātad ūdele (gan amerikāniete, gan eiropiete) ir amfibiotisks zīdītājs jeb, īsāk sakot, amfibiots. Tas nozīmē, ka šā dzīvnieka dzīvesveids nesaraujami saistīts ar ūdeni. Par to, ka tas tā ir, liecina ne vien jau pieminētais zvēra ūdensnecaurlaidīgais kažoks, bet arī ādas peldplēves starp pirkstiem. Pašsaprotami, ka ūdele labi peld un, jāuzsver, arī labi nirst, spēj itin ilgi uzturēties zem ūdens.
Savukārt uz sauszemes relatīvi īso kāju dēļ dzīvnieks jūtas neveikli; raksturīgākais viņa pārvietošanās veids – kūkumošana īsiem, aptuveni pusmetrīgiem lēcieniem. Soļos tikpat kā neiet. Kokā uzkāpt faktiski nespēj. Toties, pateicoties samērā garajiem nagiem, meistarīgi rok alas. Un ne mazāk meistarīgi izmanto citu kustoņu izraktās ejas. Slaidais, lokanais, gribas pat teikt – vijīgais, aptuveni 40 cm garais un vismaz 0,5 kg smagais ūdeles ķermenis spēj apbrīnojami veikli izvīties cauri pat ļoti šauriem, līkumotiem pazemes labirintiem. Galviņa – slaika, kājiņas – īsas, tāpēc lodāšanu daudz netraucē.
Pazemes alas svarīguma ziņā ūdeļu dzīvē ieņem otro vietu aiz ūdens. Alās ūdeles medī to saimniekus – grauzējus. Alās ūdeles glabā barības krājumus, alās ūdeles pārdieno pēc nakts sirojumiem, alās ūdeles slēpjas no nelaika un no ienaidniekiem – suņiem, cilvēkiem. Katram zvēriņam ir pāris īpaši sagatavotu – ar sausu zāli, sūnām, lapām un putnu spalvām izklātu – pazemes guļammidzeņu, kuros pēc izpeldēšanās, maltītes un kārtīgas padzeršanās atpūtināt kājas un nervus. Un – galu galā – tieši alās ūdeles ierīko bērnistabas, kurās lolo pēcnācējus. Tiesa, par jauno paaudzi gan rūpējas tikai mātes. Vienīgais tēviņu uzdevums – parūpēties, lai mātītēm būtu, par ko rūpēties.
