Amatas ģeotaka

Amatas senleja veidojusies vienlaikus ar Gaujas senleju leduslaikmeta beigu posmā un pēcleduslaikmetā, ledāja kušanas ūdeņiem plūstot uz Gaujas ieleju. Gaujas NP teritorijā Amatas senielejas dziļums sasniedz 50 m un platums palielinās līdz apmēram 1–1,5 km.Augstas kraujas (vairāk ne kā 40 m), kurās redzami augšdevona Pļaviņu svītas dolomītu un augšdevona Amatas un Gaujas svītu smilšakmeņu atsegumi, mijas ar mežiem apaugušām, 3–16 m augstām stāvām terasēm.

Amatas senieleja ir nozīmīga ne tikai ar savām dabas ainavām. Tās krastus grezno dolomīta un smilšakmens atsegumi, kas atklāj zemes vēstures lappuses 350–400 miljonu gadu tālā pagātnē, kad Latvijas teritoriju klāja jūra.

Tolaik no ziemeļiem uz dienvidiem plūstošo upju straumju nestie smilšu graudiņi nogulsnējās jūrā, sablīvējās un sacementējās. Senajā devona jūrā mērenā siltumā un neliela sāļuma apstākļos radās pirmās zivis. Devona periodā bija raksturīgas bruņu zivis un bārkšspuru zivis. Jūras un lagūnu krastos auga arī senie augi, kuru pārakmeņojumi, tāpat kā zivju atlieku pārakmeņojumi vai fosilijas, atrodami devona iežu slāņos.

Amatas senieleja ir sevišķi bagāta ar ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem. Vispirms jāmin tas, ka ievērojamākie no tiem atrodas valsts aizsardzībā. Tiem ir liela zinātniska un izglītojoša nozīme. Nelielajā Amatas senielejas posmā no Rīgas–Valmieras dzelzceļa līdz ietekai Gaujā apskatāmi vairāk nekā 20 smilšakmens un dolomīta atsegumi, no kuriem 10 ir valsts nozīmes aizsargājami ģeoloģiski dabas pieminekļi.

Ģeoloģiskā taka sastāv no trīs saistītiem posmiem: Melturi – Kārļu zivjaudzētava, Kārļu zivjaudzētava – Zvārtes iezis un Zvārtes iezis – Veclauču tilts.

Melturi – Kārļu zivjaudzētava. Posma sākumā ieteicams iet pa Amatas labā krasta augšmalu, nenokāpjot līdz upei. Kreisajā krastā paliek Melturu iezis, labajā – Īļaku iezis. Īļaku ieža augšdaļā kā pelēki pilsdrupu mūri atsedzas Pļaviņu svītas plaisainie dolomīti. Zem tiem izplūst avoti, kas izmērcē zilganpelēko un violeti sārto mālu un nobiru slāni. Atseguma šķērsošana lejas vai vidusdaļā, it īpaši pēc lietiem, nav ieteicama. Pretējā Amatas krastā, 200 m lejup pa straumi ir Vizuļu iezis. Vasarās atsegums ir pelēcīgi sārts, lāsumo no plaisām dolomītos izplūstošie avoti. Ziemā tie veido leduskritumus. Labajā krastā klāt Dolomīta krauja. Skaists, stāvs un samērā bīstams atsegums, pēc izskata iezis līdzīgs Īļāku iezim. Lejpus dolomītu joslai līdz upei turpinās mālaini noslīdējumi, nogruvuši akmeņi. Vēlams doties pa kraujas augšmalu. Nav ieteicams staigāt nobiru lauku ieža pakājē. Kraujas nosaukumu devis skolotājs K. Ašmanis 20. gs 20–tajos gados. Aiz Dolomītu kraujas labajā krastā ir vēl viens iezis, diemžēl bez nosaukuma. Aiz Saltupītes ietekas Amatā izveidojusies liela sala, kas turpinās līdz pat Kārļu dzirnavezeram. Labajā krastā koku aizsegā Dambja iezis ar pelēkām un violeti sārtām dolomītu joslām, bet kreisajā krastā līdz par Amatas tiltam turpinās Staburagu krasts ar atsevišķiem atsegumiem un avotiem. Vienam no lielākajiem atsegumiem skaists un romantisks nosaukums – Varavīksnes iezis. Klāt Kārļu HES, kur Amatas ūdeņu spēks darbina turbīnas. Ūdenskrātuve un aizsprosts izveidots 1925. gadā bijušo Kārļa muižas ūdensdzirnavu vietā. Te 19. gadsimtā bijusi zāģētava un šindeļu fabrika, kam enerģiju deva ūdens turbīna. Kārļu HES līdz 1963. gadam apgādāja apkārtni un Cēsu pilsētu elektroenerģiju. Spēkstacija atjaunota 2002. gadā. Te ierīkots zivju ceļš – savdabīgas „ūdenstrepes” lašveidīgajām zivīm, lai tās varētu doties uz nārsta vietām upes augštecē. Šeit jāpāriet pār aizsprosta dambi, tiltiņu un pēdējos apmēram 700 m jāturpina pa ceļu. Tālāk tūrisma taka gar pašu upes krastu nav ierīkota. Klāt tilts pār Amatu, aiz tās Kārļu zivaudzētava, kas izveidota 1932. gadā. Šeit ir iespējams pieteikt ekskursijas, lai redzētu, kā audzē lašu un foreļu mazuļus.

Kārļu zivjaudzētava – Zvārtes iezis. Maršruta sākumā stāvs kāpiens Ainavu kraujā. Piepūli atalgos skaistais skats no aptuveni 40 m augstās kraujas. No šejienes redzama mežu ieskautā ieleja, upes spožā lenta, pļava un ceļš. Zem kājām daudzkrāsains atsegums, kurā kārtu kārtām redzama zemes ģeoloģiskā vēsture. Ainavu krauja – valsts nozīmes aizsargājamais ģeoloģiskais piemineklis, vislabāk apskatāma pavasaros vai rudenī, kad balto, pelēko, sārto un violeto iežu slāņus neaizsedz koku lapotne. Puskilometru garajā kraujā ir divi atsegumi, kuros dabas procesi vēl arvien turpinās – noslīd, nobrūk, izplūst avoti. Tālāk taka strauji virzās lejup, pretējā krastā redzami Ķaubju ieža sārtie smilšakmeņi. Maršruta turpinājumā ir trīs nelieli bezvārda atsegumi – divi labajā, viens kreisajā krastā. Pirms Stūķu ieža sākas nopietns kāpums – īsts pārbaudījums! Atkal jānokļūst ap 40 m augstā kraujā un tad jādodas lejā. Tikai agrā pavasarī, vēlā rudenī un ziemā no Stūķu ieža dziļi ielejā redzama Amata, vasarā upi aizsedz biezā lapotne. Ieža sārti – balti sārto sānu var redzēt nokāpjot lejā pie upes. Līdz pat Zvārtes iezim taka kļūst arvien lēzenāka, bez negaidītiem kāpumiem, gravām un citiem šķēršļiem. Labajā krastā – neliels bezvārda atsegums, tam pretī, kreisajā krastā – Pērļupes ieteka. Amata sāk mest arvien lielākas cilpas un pirms Dzilnas ieža ir vislīkumainākais līkums. Dzilnas iezis Amatas kreisajā krastā, tāpat kā iepriekš grūti pārvarētais Stūķu iezis, ir valsts nozīmes aizsargājams ģeoloģiskais dabas piemineklis. Noslīdeņi, nobrukumi un avoti to pastāvīgi pārveido. Ziemās Dzilnas iezi rotā ap 10 m augsts leduskritums. Kreisajā krastā aiz mazām saliņām labi saskatāma Kumadas ieteka. Nedaudz tālāk kreisajā krastā ap 300 m garā un ap 40 m augstā Incēnu krauja. Vasarās tā no upes nav tik labi redzama, jo aizsedz koku lapotne. Labajā krastā diviem līčiem doti interesanti nosaukumi – Štutūzis un Garais līcis. Aiz šīm cilpām kreisajā krastā sākas Roču meža rezervāts, kurā apmeklējums nav atļauts. Taka izved klajumā, kur palienes pļavās sastopama daudzveidīga augu valsts. Pavasaros noteikti pārsteigs violeti sārtās Bastarda tūsklapes audzes. Nogurušākie ceļotāji gar „Viļņu” māju pagalmu parasti dodas pāri pļavām uz Zvārtes iezi, izlaižot divus apskates objektus. Aiz „Viļņiem” Amatas krastā bijušas mājas „Kraujas”, kur kādreiz darbojusies vietējā spēkstacija. Kreisajā krastā Gulbju iezis. Bet nu jau redzams galamērķis un Zvārtes iezis – valsts nozīmes aizsargājamais ģeoloģiskais dabas piemineklis. Ieža izcilni veido augšdevona Gaujas svītas smilšakmeņi, tā augstums – 20 m. Izciļņa pamatnē izveidojusies sekla grota. Lai slavenais iezis neietu bojā, šajā vietā Amatas gultne 1939. gadā tika iztaisnota. Blakus izcilnim atrodas Amatas kreisā krasta devona iežu atsegumi, kuru kopgarums ir 200 m un maksimālais augstums – 44 m. Amatas kreisā krasta atsegums ir ļoti stāvs, pakļauts virszemes un pazemes ūdeņu iedarbībai, salam, saulei un vējam, tādēļ veidojas noslīdeņi, nobrukumi un izskalojumi.

Zvārtes iezis – Veclauču tilts. Gar Amatas krastu jau izsenis ir bijusi makšķernieku iemīta taciņa, taču tagad tā ir labiekārtota. Taka ir 2,2 km gara un sākas pie 20 m augstā Zvārtes ieža – viena no Latvijas dabas ainavas simboliem. Ieža izcilni veido augšdevona Gaujas svītas smilšakmeņi, tā augstums – 20 m. Izciļņa pamatnē izveidojusies sekla grota. Lai slavenais iezis neietu bojā, šajā vietā Amatas gultne 1939. gadā tika iztaisnota. Blakus izcilnim atrodas Amatas kreisā krasta devona iežu atsegumi, kuru kopgarums ir 200 m un maksimālais augstums – 44 m. Amatas kreisā krasta atsegums ir ļoti stāvs, pakļauts virszemes un pazemes ūdeņu iedarbībai, salam, saulei un vējam, tādēļ veidojas noslīdeņi, nobrukumi un izskalojumi. Tālāk, upes labajā krastā, skatam paveras Miglas ieža izcilnis, tā dienvidu daļu, jo pats smilšakmens atsegums tālāk apaudzis ar mežu, kur stāvā krauja tikai norāda, ka pirms gadu tūkstošiem tur plūdusi upe. Amatas kreisajā krastā atrodas Zemais smilšakmens iezītis ar plaisām un alām un baltu smilšu pludmalīti pretējā krastā, labajā krastā – Lustūzi, kas kā pakavs apliecas Amatas krastam, bet aiz asa upes līkuma skatam atklājas stāva smilšakmens krauja – Vanagu iezis, arī Egļu krauja vai Roču iezis, kas tāpat kā Zvārtes iezis ir valsts nozīmes aizsargājams ģeoloģisks dabas piemineklis. Tā augstums ir 36 m, bet tā lielākā daļa apaugusi ar mežu, tikai pie ūdens apskatāms sārta smilšakmens atsegums ar plaisām, alām un nišām. Vanagu iezī atrodas arī Bruņuzivju ala, kas sufozijas ceļā izveidojusies smilšakmens plaisā. Tajā atrasti bruņuzivju atlieku pārakmeņojumi. Vanagu ieža lejas daļa ar alām nišām un milzu laukakmeņiem, ko atnesis no ziemeļiem kūstošais ledājs pirms 10–iem tūkstošiem gadu, atstāj uz ceļotāju mazliet drūmu iespaidu un liek izjust tālo zemes vēstures laikmetu elpu. Aiz nākamā upes līkuma ir mazs, gaišs smilšakmens atsegums Vizbulīšu iezis, virs kura nobrukusi krasta krauja. Barjeras virs klints malas jau vairākkārt iekritušas ūdenī, strauji nobrūkot krastam. Tāpat strauji sadēdē un nobrūk arī Veco stumbru iezis, kas redzams nedaudz tālāk, ejot lejup pa straumi. Pie paša Kārļu – Līgatnes ceļa vēl var apskatīt nelielos augšdevona Gaujas svītas smilšakmens atsegumus – Palu un Zaļo iezi. Pie tilta Amata plūst pa smilšakmens kāpnēm un smilšakmens vannās griežas ūdens virpuļi. Arī pats tilts balstās uz smilšakmens klintīm. No tilta var apskatīt gleznaino Veclauču smilšakmens atsegumu ar lielu grotu pie paša tilta. Veclauču iezis stiepjas tālāk pa Amatas kreiso krastu. Tajā ir izveidoti pagrabi. Tālāk taka vairs nav labiekārtota, bet drosmīgajiem ir iespēja turpināt ceļu. Amata līkumo jau pavisam tuvu Gaujai. Vēl pavisam netālu no grīvas, upe grezno labo krastu ar sārtu varenu smilšakmens klints sienu, kurai pat nav nosaukuma – tātad Bezvārda iezis ar baltu smilšu pludmali – kreisajā krastā, aiz asa upes līkuma. Amatas ieteka Gaujā ir neievērojama upīte, kuras lēzenie krasti apauguši kārkliem. Neviens laivu un plostu braucējs pat iedomātie nevar, kādas krāšņas klintis slēpjas nelielās upītes krastos, ko tas redz no savas laivas.
www.daba.gov.lv