Alūksnes novads

Alūksnes novads ir 2009. gadā administratīvi teritoriālās reformas gaitā izveidota pašvaldība Latvijas ziemeļaustrumos. Novadā apvienota Alūksnes pilsēta un 15 bijušā Alūksnes rajona pagasti, izņemot Apes pilsētu, Gaujienas, Trapenes un Virešu pagastus, kas veido Apes novadu. No kopējā iedzīvotāju skaita 46,3% dzīvo Alūksnē, bet 53,7% pagastos.

Plānotie pakalpojumu centri: Alūksne, Alsviķi, Anna, Ilzene, Kolberģis, Jaunanna, Jaunlaicene, Kalncempji, Liepna, Brenci, Mālupe, Mārkalne, Pededze, Korneti, Zeltiņi un Māriņkalns. Pakalpojumu punkti — Strautiņi un Beja.
lv.wikipedia.org

Alūksnes vēsture
Alūksne atrodas 202 km attālumā no Rīgas Latvijas ziemeļaustrumos, Alūksnes augstienē. Pilsētas teritorija aizņem 1428 ha un 2007.gada sākumā tajā bija 9203 iedzīvotāji.

Pilsēta ir Alūksnes rajona centrs un tā atrodas Alūksnes ezera krastā. Ezera un pilsētas vārds cēlies no latgaļu cilmes vārda “olūksna” — avotaina vieta mežā. Paugurainā reljefa dēļ tā ir visaugstāk novietotā Latvijas pilsēta, jo atrodas aptuveni 200 m virs jūras līmeņa. Šo apvidu jau sirmā senatnē apdzīvoja somu un igauņu (līvu) ciltis, bet vēlāk 8.-12.gs. — latgaļu ciltis. Alūksne ir ietilpusi senajā Atzeles novadā. Vēstures dokumentos Alūksne pieminēta jau 1284.gadā - Pleskavas I un II hronikā zem nosaukuma “Alyst” un “Volyst” 1342.gadā Livonijas ordenis mestra Burharda fon Dreilevana vadībā gleznainā Alūksnes ezera salā pabeidza mūra pils celtniecību un 25.martā notika pils iesvētīšana. Par godu tam, ka pils iesvētīta Marijas pasludināšanas dienā, vietai tika dots vārds Marienburga. Par pils komturu kļuva Arnolds fon Fītinghofs. Drīz pēc tam tagadējās Miera ielas rajonā izveidojās apdzīvota vieta jeb miests ar nosaukumu Marienburga.

Livonijas kara laikā 1560.gadā pili sagrāba krievu cara Ivana Bargā karaspēks, bet turpmākajos gados pilī saimniekoja gan krievi, gan poļi, gan vācieši, gan zviedri, vairākkārt nopostot arī senlatviešu apdzīvotās vietas. Pēc 1661.gada miera līguma Alūksnes pili apsaimniekoja zviedri. 1680.gadā gan pils, gan pilsēta tika nocietinātas. Šajā laikā Vidzemē valdīja Zviedrijas karalis Kārlis XI, kas sevišķi gribēja uzlabot zemnieku stāvokli, gādājot par skolām un baznīcām.
  Oto Hermanis fon Fītinghofs 1702.gadā Ziemeļu kara laikā Alūksni ieņēma Šeremetjeva komandētais krievu karaspēks. Pils tika uzspridzināta, bet pilsētiņa nodedzināta. Pēc 1721.gada miera līguma parakstīšanas, šī teritorija nonāca Krievijas atkarībā uz 200 gadiem. Krievijas ķeizariene Elizabete 1750.gadā Alūksni atdāvināja savam kancleram grāfam Voroncovam, kas to pārdeva slepenpadomniekam baronam Otto Hermanim fon Fītinghofam. 19.gs. otrajā pusē Alūksne kļuva par svarīgu tirdzniecības centru, kura nozīme vēl vairāk pieauga līdz ar šaursliežu dzelzceļa Stukmaņi-Gulbene-Alūksne-Valka izbūvi 1903.gadā.   Viduslaiku pilis - valdnieku rezidences un novadu administratīvie centri - bija spēcīgi nocietinātu dzīvojamo un saimniecības ēku kompleksi, militāriem mērķiem celtas būves. 1342.gada 25.martā Livonijas ordeņmestrs Burhards fon Dreilevens (Borchard von Dreinleve) sāka celt divas pilis, lai nosargātu jauniegūtos īpašumus austrumos un īstenotu tālākos iekarošanas un vietējo tautu pakļaušanas plānus. Viena - Tērbatas bīskapa daļā - Vastselīna (Frauenburg, vēlāk Neuhausen) un ordeņbrāļu novadā - Marienburga. 25.martā baznīca atzīmēja jaunavas Marijas pasludināšanas dienu, no kā tad savu vācisko nosaukumu mantoja abas pilis. Abas pilis bija atbilde 1303.gadā dibinātajam un 1330.gadā spēcīgi nocietinātajam krievu cietoksnim - Izborskai. Līdz šim ordeņa komturejas centrs bija Gaujienas jeb Atzeles pils, uzcelta 1238.gadā. Atzeles vārdu Gaujiena ieguva 1224.gadā, kad tika sadalītas zemes starp Rīgas bīskapu Albertu un vācu Zobenbrāļu ordeni. Pēc Marienburgas pils uzcelšanas Gaujiena kļuva par Alūksnes komtura palīgpili un Atzeles pils komturs Arnolds fon Fītinghofs tika norīkots par Alūksnes pils komturu. Iespējams, ka sākotnēji Alūksnes pils nocietinājumi bijuši no koka, jo Vartbergas Hermaņa hronikā atzīmēts, ka "šo pili vēlāk komturs Gerlahs fon Hārens nocietināja ar mūra aizsargsienām". Tas varētu būt noticis vai nu pirms 1348.gada vai pēc 1349.gada.

Līdz 1560.gadam Alūksne bija Livonijas ordeņa galvenais nocietinājums austrumu daļā. Tā bija svarīgs tirdzniecības centrs, jo tai cauri veda ceļš no Rīgas uz Pleskavu. Komtura kara nodaļa sastāvēja no 200 smagi bruņotiem jātniekiem un apmēram 300 leimaņiem. 1560.gads iezīmēja Livonijas valsts norietu.
Lai gan Marienburga bija viens no spēcīgākajiem ordeņa nocietinājumiem, Livonijas kara laikā, 1560.gada februārī, komturs Everts Zībergs to atdeva krievu karavadonim kņazam Kurbskim bez cīņas. Krievijai Marienburga piederēja no 1560.-1583.gadam. Pēc tam tā vēl septiņas reizes gāja no rokas rokā: no 1582. līdz 1600.gadam - Polijai; no 1600. līdz 1602.gadam - Zviedrijai; no 1602. līdz 1625.gadam - Polijai; no 1625. līdz 1658.gadam - Zviedrijai; no 1658. līdz 1661. gadam - Krievijai; no 1662. līdz 1702.gadam - Zviedrijai.

Ziemeļu kara laikā, 1702.gada augustā, krievu armijas korpuss ģenerālfeldmaršala Šeremetjeva vadībā aplenca pili, un pēc 10 dienu aplenkuma padošanās brīdī zviedri cietoksni uzspridzināja. Pils aizstāvjus saņēma gūstā, arī Bībeles tulkotāju un pirmo skolu dibinātāju Ernstu Gliku un viņa audžumeitu Martu - vēlāko Krievijas carieni Katrīnu I. Pēc Ziemeļu kara notikumiem drupās pārvērstā pils vairs netika atjaunota un Marienburga zaudēja savu stratēģisko nozīmi. 1807.gadā krievu un zviedru karavīru kara mākslas un varonības piemiņai Burhards fon Fītinghofs pussalā uzcēla Slavas templi.
www.aluksne.lv

Alsviķu pagasta attīstības vēsture
Alsviķu pagasta platība ir 21 299 ha, un tas ir otrais lielākais pagasts Alūksnes novadā.

Pirmās pašvaldības (muižu iecirkņi, vakas jeb pagasti) tagadējā Alsviķu pagasta teritorijā sāka veidoties 15. gadsimtā, kad Livonijas ordenis izlēņoja (iznomāja) zemes saviem vasaļiem. Kā pirmās radās muižas, kas tagad pazīstamas ar nosaukumiem Karva, Nēķene un Alsviķi. Alsviķu vārds varētu būt cēlies no baronu Halsvigu uzvārda.

Zviedru laikā Alsviķu muižas teritorijā pastāvēja divi pagasti: Stāmeri un Laiviņi. Atsevišķi zemnieku pagasti bija arī Karvā, Rezakā, Krāgaskalnā un Nēķenē. 1756. gadā tag. Alsviķu pagasta teritorijā pilnīgi vai daļēji ietilpa Alsviķu muižas novadā pastāvošie Stāmeru, Laiviņu, Lūkinu, Dudu un Šķērstu pagasti, kā arī Krāgaskalna (Tūjas), Nēķenes, Rezakas, Kokuskalna un Karvas muižas novadi (pagasti).

Pēc pašvaldību reformas 1860. gadu otrajā pusē Karvas un Rezakas muižu iecirkņus apvienoja, izveidojot Karvas pagastu. Pārējos minētos muižu iecirkņus (pagastus) ietilpināja jaunizveidotajā Alsviķu pagastā. Alsviķu pašvaldības iestādes darbojās Ķemerī (1920. gados pārdēvēts par Strautiņiem). 1897. gadā abus pagastus apvienoja vienā – Alsviķu pagastā. Šajā laikā pagasta teritorijā bija 15 muižas, 211 zemnieku mājas un apmēram 2500 iedzīvotāji.
1921. gadā Karvas pagastu atjaunoja kā atsevišķu pašvaldības vienību. 1935. gadā Alsviķu pagasta platība bija 13 000 ha, darbojās 448 saimniecības, iedzīvotāju skaits – 2113. Karvas pagasta platība – 6 810 ha, darbojās 187 saimniecības, iedzīvotāju skaits – 961.

1945. gadā Alsviķu pagastā izveidoja Alsviķu un Nēķenes ciemu, bet Karvas pagastā – Karvas un Kaktiņu ciemu. 1949. gadā pagastus likvidēja. 1951. gadā Karvas ciemam pievienoja Kaktiņu ciemu. 1954. gadā Alsviķu ciemam pievienoja Nēķenes ciemu, bet Karvas ciemu pārdēvēja par Vaidavas ciemu. 1958. gadā Alsviķu ciemam pievienoja Vaidavas ciemu, savukārt no Alsviķu ciema atdalīja jaunizveidoto Strautiņu ciemu. 1961. gadā Alsviķu ciemam pievienoja Strautiņu ciemu un daļu Alūksnes ciema, 1968. gadā – padomju saimniecības “Alsviķi” daļu, kas atradās Alūksnes pilsētas lauku teritorijā. Tātad administratīvi teritoriālo reformu rezultātā tagadējā Alsviķu pagastā iekļauts bijušais Karvas pagasts un liela daļa no agrākā Alūksnes pagasta.

Alsviķu pagasts Alsviķu ciema teritorijā atjaunots 1990. gadā.
www.aluksne.lv

Annas pagasta attīstības vēsture
Annas centra apbūve sākās pagājušajā gadu simtenī – 1859.gadā, kad barons Delvigs atvēlējis zemes gabalu skolas celtniecībai. Tajā pašā gadā netālu tika uzbūvēta graudu novietne, kuru vēlāk pārveidoja un izmantoja par pulcēšanās vietu uz sabiedriskiem pasākumiem (koncerti, teātra izrādes u.c.). 1972.gadā ēka tika rekonstruēta un izveidots tautas nams un bibliotēka, kuri pastāv arī šodien.

1982.-1985.g. pagasta centrā uzcēla 20 “Līvānu” tipa mājas un vienu 24 dzīvokļu māju.
Pagasta centrā iedzīvotājiem pakalpojumus sniedz – FVP, bibliotēka, kultūras nams, sporta centrs, kā arī pasta nodaļa un veikals.
www.aluksne.lv

Ilzenes pagasta attīstības vēsture
Dziļu mežu ieskauta, augstā viļņotā līdzenumā ir vieta, ko sauc par Ilzeni. Šī vieta ir ļoti sena. Vārds Ilzene cēlies no igauņu valodas ilsen, kas tulkojumā nozīmē skaista vieta. Savukārt Konversācijas vārdnīcā lasām, ka skaistā vieta Ilsen tika saukta par Balto puķi. Teikas stāsta, ka Ilzene pastāvējusi jau 1209.gadā, tās teritorija ietilpa 13.gs. Tālavas valsts Atzeles novadā. Pagasts izveidojies Ilzenes un Ādama muižas teritorijā. Vēsturiskais centrs ir Čonkas.
1945.gadā Ilzenes pagastā izveidoja Čonku un Ilzenes ciemu, bet 1949.gadā pagastu likvidēja. 1990.gadā pagastu atjauno. Administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā, liela daļa pagasta teritorijas tiek iekļauta citās teritoriālajās vienībās - Trapenes, Lejasciema un Zeltiņu pagastos.

Senatnē Ilzenes pagasta teritorijā dzīvojuši igauņi un lībieši. Ilzene 13.gs. ir bijusi viena no lielākajām lībiešu kolonijām. Viena no versijām stāsta, ka lībieši no Kurzemes, glābdamies no mēra uz Ilzeni nākuši pa Gauju un pēc tam pa Melnupi. Otrā versijā – līvu (leivu ) izcelsme saistīta ar Dienvidigaunijas teritorijas iedzīvotāju migrāciju vai robežu maiņu.

Valodas pirmsākumi varētu būt no senām somugru tautību valodu grupām. Par to liecina valoda, kas izpaužas saglabājušos vietvārdos: „Paiķeni ” (Ielāpu ciems), „Čonkas” (Ķildu ciems), „Siveci” (Ragu ciems), „Ontu kalns” (Sāls kalns), „Koleteri” (Skaļā sēta), „Sūzari” (Purva sirds), „Pilupe” (Tumšā upe) u.c.
Valodnieki konstatējuši, ka līvu valodā eksistējusi stieptās un lauztās valodas asimilācija. Ilzenē ir stieptā izloksne, kura mūsdienās saglabājusies tikai divos pagastos. Valodu ir ietekmējusi arī pierobežas igauņu valoda.

Vistiešākais pierādījums tam, ka 18.gs. Ilzenes iedzīvotāji ir bijuši līvi (leivi), ir par vēsturi kļuvušais patiesais stāsts par Olavu Pītersenu: „Olavs Pītersens Zviedru kara laikā no Gaujienas puses pa mežiem ieklīdis Paiķenu (viens no Ilzenes mazajiem ciematiņiem) ciemā, kur apmeties kādā mājā, nolicis savas mantas un ieročus. Kādā dienā saimnieks aicinājis pie galda, visi apsēdušies, un viena no saimnieka meitām prasījusi tēvam: „Ana muna leib!” (no līvu valodas – nogriez man maizi). Karavīram meita iepatikusies un ieinteresējusi viņas īpatnējā valoda. Viņš palicis te uz dzīvi, apprecējis meitu, un tā Ilzenē cēlusies Pētersonu dzimta.

20.gs sākumā pagastā dzīvoja vairākas ģimenes, kas sarunājās līvu (leivu) valodā. Pētījumus par Ilzenes līviem veikuši 20.gs 30.gados Emilis Melngailis, somu vēsturnieks Lauri Einari Ketunens, 20.gs 60.gados Tartu Universitāte – igauņu valodnieks prof. P. Ariste u.c.

1935.gadā Ilzenes pagastā bija 1281 iedzīvotāju, un pagasts bija viens no lauksaimnieciski attīstītākajiem valstī. Līvu (leivu) valoda kā valoda sāka izzust 20.gs. vidū, sakarā ar ražošanas attīstību. Vēl līdz pat 20.gs. 60-tajiem gadiem Ilzenē bijuši līvu pēcteči, kas pratuši šo valodu: Būmanis Kārlis, Boks Antons, Pētersons Artūrs u.c., bet viņu vecvecāki līdz 20.gs. 20-tajiem gadiem sarunājušies tikai līvu valodā.
www.aluksne.lv

Jaunalūksnes pagasta attīstības vēsture
Jaunalūksnes pagasta teritorija apdzīvota jau tālā senatnē. Vēl tagad saskatāmas dabā divu senlatviešu pilskalnu vietas - Siseņu pilskalns un Nametkalns. Saimnieciskas darbības rezultātā atrastās senlietas Lāsberģa muižas teritorijā un Smiķu senkapu kalniņā liecina par to, ka te bijušas apdzīvotas vietas ļoti sen. (Vēsturnieki senlietas datē ar 11., 12.gs.-16.gs.) Mūsu pagastam senāk cauri gājis liels tirdzniecības ceļš uz Krievzemi. Tautā saglabājušies arī dažādi nostāsti, teikas par šiem tālajiem laikiem.

Gadu simtiem ilgi, tāpat kā citur Latvijā, arī mūsu pagasta zemnieku senči bija saistīti ar kādu no pagasta muižām: Kolberģa, Lāsberģa, Bejas, Visikuma, Babeckas.

Ziņas par muižu īpašumu lielumu, to īpašniekiem vai lietotājiem dokumentos atrastas no 16.gs. Muižnieku dzimtas mainījušās cita pēc citas. Lāsberģa muižas pēdējie īpašnieki bijuši baronu Volfu dzimta (dažos dokumentos - Vulfi), bet Kolberģa muižas pēdējie īpašnieki - fon Hekeli.
Muižu zemes bija labi apsaimniekotas, ienākumi bija labi. Muižās turēja daudz lopu, ienākumus deva arī dzirnavas, kokzāģētavas, spirta dedzinātava.
Muižu īpašnieki vēl 19.gs. beigās necentās atzīt un atbalstīt zemnieku kultūras un izglītības vajadzības. Bejas pagasta zemnieki 1867.g. gribēja celt skolas māju, lai bērni no visa pagasta varētu tur mācīties. Līdz tam bērnus apmācīja viens skolotājs kādā muižas kalpu mājā ("Dainās"), bet tur mācīties varēja tikai tuvumā dzīvojošie, jo nebija telpu pārnakšņošanai.

Toreizējais Bejas muižas īpašnieks barons Inskuls (dažos dokumentos arī Inskults) atvēlēja nelielu zemes gabalu skolas celtniecībai, bet kategoriski atteica zemi dārza ierīkošanai. Skolas celtniecībā nekādi nepalīdzēja. Baronam bija teikšana arī par to, cik un kā zemnieku bērnus mācīt. Pēc viņa prasības protokolā tiek ierakstīts, ka skolā bērnus jāmāca tik, lai viņi varētu veikt muižas darbus un savu vārdu pareizi parakstīt. Pagastu pašvaldību pirmsākumi visā Latvijā un arī mūsu pusē ir 19. gs. 60.-os gados. 1866.g. stājās spēkā Baltijas guberņu pagastu pašvaldību likumi. Pamatojoties uz tiem, laukos pārvalde pārgāja zemnieku sapulcē izvēlēto "vietnieku pulka" un pagasta vecākā rokās. Tā tas arī bija 20.gs. sākumā.

Latvijas brīvvalsts laikā, kā liecina arhīva dokumenti, vēlētas pagastu padomes. Pagasta padomē tikuši ievēlēti 18 cilvēki, kas no sava vidus izvēlējuši padomes priekšsēdētāju un viņa vietnieku (sauktu par priekšsēdētāja biedru).

Pēc neatkarīgas Latvijas nodibināšanas muižu zemes tika sadalītas. Bejas muiža tika sadalīta 138 vienībās (no tām 35 rentes mājas) ar kopplatību 2,714ha. Kolberģa muiža tika sadalīta 52 vienībās (no tām 21 rentes māja) ar 1,166ha platību. Visikuma muiža sadalīta 63 vienībās (no tām 17 rentes mājas) ar kopplatību 1,129ha. Zemnieki ar lielu neatlaidību, sūru darbu iekopa savas saimniecības.

Tā 1927.g. Bejas pagasta platība ir 13,482ha, iedzīvotāju skaits 2100. Vecsaimniecības ir 180, jaunsaimniecības 160, rentnieku un graudnieku saimniecības ap 20.

Pagastā darbojās šādi rūpniecības uzņēmumi: alus darītava Kolberģī, Šlosa spirta dedzinātava, ūdensdzirnavas un zāģu gateris Bejas muižā, Dzeņa ķieģeļu ceplis.

Pagastā darbojās dažādas biedrības: Ugunsapdrošināšanas biedrība, Latvijas Jaunatnes savienības Kolberģa nodaļa, tās bibliotēkā ap 3000 sējumu, 50 lasītāju. Šai biedrībai piešķirts Bejas muižas šķūnis ("Dainās"), kas kļūst par sabiedrisku un kultūras pasākumu vietu, Biškopības biedrība (kopā ar mālupiešiem), piensaimnieku sabiedrība "Matīss" ar 200 biedriem, tai piešķirts bijušais Matisenes karogs.

Pēckara gados kādu laiku vēl turpināja darboties alus darītava Kolberģī, zāģu gateris Bejas muižā.
Tad sekoja kolhozu veidošana - sākumā mazi, tad apvienojot, arvien lielāki, līdz padomju laika pēdējos gadu desmitos pagasta teritoriju aizņēma valsts saimniecība "Alūksne".

1949. gadā Bejas ciemā (pagastā) nodibinājās pavisam 7 kolhozi: "Gaišais ceļš", "Pret kalnu", "Jaunais laiks", "Gaisma", "Liesma", "Jaunā dzīve", "Sarkanā zvaigzne". Tie bija mazi, un 1950. gadā sīkās saimniecības apvienojās 2 kolhozos: "Sarkanā zvaigzne" un "Gaišais ceļš".

1950. gados Bejas muižas stipri izpostītajā saimniecībā tika ierīkota neliela elektrostacija, kas deva strāvu Bejas iedzīvotājiem, iestādēm. Turpināja darboties Bejas pienotava Matisenē. Kopš 1959. gada pienotavā visas mašīnas darbināja ar elektrisko piedziņu. Pienotavā ražoja pasterizēto pilnpienu, kefīru, krējumu, sviestu, biezpienu, vājpienu, vājpiena sieru, kazeīnu.
Attīstījās arī ciema (pagasta) kultūras dzīve. Plašs grāmatu klāsts bija ciema bibliotēkā. Ciemā darbojās divas stacionārā kino iekārtas. Filmas demonstrēja divas reizes nedēļā. Apmeklētāju netrūka arī feldšeru punktā, jo darbinieki savus pienākumus veica pēc labākās sirdsapziņas.

1967. gads bija nozīmīgs ar Bejas pamatskolas 100 gadu jubileju. Pagasta skola devusi zināšanas, dzīves prasmes un pieredzi daudziem zēniem un meitenēm.

1971. gadā pagasta centrs tika pārcelts uz Kolberģi.
Septiņdesmitie gadi raksturojas ar P/s „Alūksne” ekonomisko uzplaukumu – notiek vērienīga celtniecība, tiek celti ražošanas objekti – fermas: „Lejas”, „Priedes”, lopbarības cehs; garāžas u.c., tāpat tiek celtas daudzdzīvokļu un individuālās dzīvojamās mājas. Ievērojami palielinās augkopības un lopkopības produkcijas ražošanas apjomi.
1989. gadā 2. decembrī atjaunotajā Somu karavīru piemiņas vietā tikās Latvijas, Igaunijas, Somijas delegācijas. Tā ik gadus somu zemes ļaudis apciemo mūs – šo vietu, kur dus viņu tautas dēli. Šie notikumi ir tuvinājuši pagasta iedzīvotājus un Bejas pamatskolas skolēnus un skolotājus ar Somijas pārstāvjiem, kas veicināja sadraudzības līguma noslēgšanu ar Nopankiles skolu Somijā.

Brīvvalsts laikā pagasta teritorijā izveidojās daudzas naturālās sabiedrības, daļa sabiedrību ražo produkciju savām vajadzībām. Veidojās arī perspektīvas sabiedrības piena, liellopu gaļas ražošanā, veidojās spēcīga truškopības sabiedrība, sākot ar trušu audzēšanu līdz pārstrādei. Pagastā ir viena augļkopības, puķu stādu audzēšanas sabiedrība, kura katru gadu paplašinās un strādā pēc jaunām tehnoloģijām. Attīstījusies kokapstrāde – 4 uzņēmumi pārstrādā koksni, no tiem viens gatavo arī guļbūves. Kooperatīvā sabiedrība specializējusies logu, durvju, virtuves mēbeļu ražošanā.

Par tradīciju bija kļuvuši rajona muzikantu salidojums „Ciemos pie Rakariem” Bejas „Dainās”, Lieldienās „Dziesmu spiets” Bejā, gadatirgi, pagasta iestāžu darbinieku sporta aktivitātes, Velobrauciens pa pagastu, ik vasaras ekskursijas pagasta iedzīvotājiem un „Lata” ekskursijas, kuras rīkoja Jaunalūksnes pagasta padome.

Bejas pamatskolas parkā kokgriezēju sacensībās izveidotās figūras priecēja mājiniekus un ciemiņus. Pagastā darbojās bērnu un pieaugušo deju kolektīvi, kas piedalījās Dziesmu un deju svētkos Rīgā.

Aktīvi darbojas dāmu klubiņš „Ciemos pie Benitas”, kura vadītāja ir Benita Jušvajeva, un Bejas interešu klubiņš „Pīlādzis”, ko vada Ārija Bērziņa.
Arī pēdējo gadu laikā pagasta kultūras dzīvē nav izzuduši deju ritmi, dziesmas, teātris, tautas tradīcijas gadskārtu svētkos, piemēram, Līgo svētki un tradicionālas Zaļumballes „Dainās”, Ziemassvētki Tautas namā, Lieldienu pasākumi, gadatirgi, Muzeju nakts, Lāpu gājiens Lāčplēša dienā, deju kopu sadancis „Ielūdz „Kolberģis””, Pūra vētīšanas svētki, aktivitātes VKKF programmas „Bērnu žūrija” ietvaros, tematiskas pēcpusdienas, izstādes un tikšanās ar ievērojamiem novadniekiem.

Jaunalūksnes pensionāru apvienība rīko ekskursijas, izstādes, labdarības akcijas un atpūtas pasākumus. Vadītāja Inta Aizupiete.
Vairāki mūsu novadnieki, piemēram, Leo Kokle, Gunārs Binde, Alvils Buholcs, Aleksis Dzens – Litovskis, Daina Avotiņa, Aldona Atgāze, Vēsma Kokle Līviņa, Fridrihs Merī, Jānis Ābens, Kārlis Ābens, Jānis Zībiņš u.c., ir kļuvuši pazīstami ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām dažādās darba un mākslas jomās: fotomākslā, dzejā, glezniecībā, ģeoloģijā, valodniecībā un daudzās citās jomās.

Pašreiz pagasta kultūras un izglītības iestādes veicina iedzīvotāju iesaistīšanos sabiedriskās aktivitātēs un izglītībā.
www.aluksne.lv

Jaunannas pagasta attīstības vēsture
Pagasta teritorijā nav konstatētas senas apdzīvotības pazīmes. Vēl 18. gadsimtā Jaunannas apkaimē pletās lieli mežu un purvu masīvi. Pavisam īsa ir Jaunannas kā administratīvi teritoriālas vienības vēsture, jo līdz 1950. gadam tā ietilpa Annas pagastā.

Zviedru laikā Jaunannas teritorija bija tieši pakļauta Alūksnes pilsmuižai. Te atradās dažas zemnieku sētas (piem. Gribažas, Vēršas), kas pieminētas 1638. gada kadastrā. 18. gadsimta dokumentos minēts arī Vārnas krogs, no kā cēlies Jaunannas neoficiālais nosaukums – Vārna. Jaunanna kā pusmuiža sāka veidoties 18. gadsimta otrajā pusē, kad Alūksnes, Annas u.c. muižu īpašnieks bija slepenpadomnieks Oto Hermanis fon Fītinghofs. Šajā laikā pie Ievednes ietekas Pededzē tika uzbūvēts aizsprosts (Vārnas dambis), šeit darbojās ūdensdzirnavas ar sudmalām (Mahlmühle) un zāģētavu (Schneidemühle), kā arī vara kaltuve (Kupferhammer).

L. A. Melina 1793. gadā izdotajā Valkas apriņķa kartē redzams arī Vārnas krogs. Jaunanna atrodas tagadējā vietā un nosaukta par muižu (Neu Annenhof), bet nav apzīmēta ar atbilstošu simbolu. Tas liek domāt, ka Jaunanna bijusi ievērojams saimniecisks centrs bez citām muižu vai pat pusmuižu raksturojošām pazīmēm.

Vairāk ziņu par Jaunannas rūpnieciskā rakstura uzņēmumiem saglabājies no 19.-20. gadsimta mijas.
Dzelzs kaltuvē (saukta par “Āmuru”), kausējot lūžņus un purva rūdu, kala ragavu slieces, ratu riteņu apkalumus u.c. laukos nepieciešamas lietas. Kaltuves vajadzībām turpat uz vietas no alkšņa koka dedzinātas kokogles, glabātas speciālā ogļu šķūnī, uz kaltuvi nogādātas lielās melnās orēs. Ogļu patēriņš bijis liels. “Āmura” telpa bijusi plaša un karsta, lakta un “āmurs” – liela izmēra, “āmura” un plēšu darbināšanai izmantots Pededzes ūdensspēks, “āmura” dunoņa bijusi dzirdama pāris kilometru attālumā. Izdedžus (“šlagu”) izmantoja, lai apturētu ūdeni, kas sūcās gar slūžu malām pēc to aizvēršanas. Dzelzs kaltuvi vadīja vācietis Gotfrīds Morels.

Pirms I Pasaules kara Pededzes upei bija liela saimnieciska nozīme – pa upi pludināja baļķus un stutmalku, plostus sēja agrā pavasarī, lai ar palu ūdeni un dambī uzkrātā ūdens palīdzību tos aizpludinātu uz Aivieksti. Par ūdeni bijis jāmaksā dzirnavu īpašniekam, jo ūdens bijis nepieciešams gan dzelzs kaltuvei, gan kokzāģētavai, gan dzirnavām.

Barons Aksels Delvigs 20. gadsimta sākumā nolēma racionāli izmantot kokmateriālus. Šinī nolūkā uzcēla (vai pārbūvēja) papīra dzirnavas (Holzmühle), resp. papes fabriku. Tad slēdza dzelzs kaltuvi, jo tā bija novecojusi. Par ieņēmumiem Annas muižās A. Delvigs savu Apes muižu varēja izveidot par priekšzīmīgu saimniecību.

Kokmateriālu transportēšanas vajadzībām ap 1910. – 1912. gadu no Annas (tag. Papardes) stacijas izbūvēja šaursliežu dzelzceļa atzaru no Pļaviņu – Valkas līnijas uz Pededzi dienvidos no Jaunannas un mežiem Pededzes otrajā krastā. Jauno dzelzceļa atzaru būvēja tikai ar roku darbu, izmantojot lāpstas, cirvjus, zāģus.
Jaunanna nekad agrāk, izņemot pēckara gadus un mūsdienas, nav bijis kultūras centrs, kā saimniecisks – jā. Šeit savulaik bijis arī diezgan liels iedzīvotāju skaits, daudz saimniecības ēku un strādnieku mītņu, arī rūpnieciska rakstura uzņēmumu vadītāju “ērberģu”. 1892. gadā izdotajās A. Krēgera adrešu grāmatās minēts krogs Vecannā, bet divi – Jaunannā, kam īpašnieks tad bijis H. fon Knorrings, krodzinieki – E. Rogenkopfs un F. Gulbis.

Otrā pasaules kara laikā apkārtnes mežos bāzējās ievērojamas partizānu vienības. Varbūt tieši tāpēc vācieši atkāpjoties nodedzināja 2/3 ēku, bet Jaunannas centru nopostīja pilnīgi. 1944. gada te risinājās ievērojamas kaujas. Vietējos brāļu kapos apbedīti vairāk nekā 500 padomju karavīri.

1945. gadā Annas pagastu sadalīja – tagadējo Jaunannas pagastu nosauca par Meijera ciemu (par godu partizānu atbalstītājam Hugo Meijeram).
1949. gadā tika izveidoti kolhozi “Cerība”, “Ievedne”, “Nākotne” un “Pededze”. Līdz 1961. gadam tos apvienoja kopsaimniecībā “Pededze”, kas kļuva par vienu no labākajām Alūksnes rajonā.
www.aluksne.lv

Jaunlaicenes pagasta attīstības vēsture
Jaunlaicenes pagasts dibināts 1919. gadā bijušās Jaunlaicenes muižas teritorijā. Muiža baronu fon Volfu dzimtai piederēja no 1747. gada, kad baroni nopirka Jaunlaiceni no grāfa Voroncova. Muižas ēkas liecina par vērienīgu saimniekošanu - Volfiem bijusi pienotava, liela rija, vairākas klētis, plaši pagrabi, kūtis un staļļi, ābeļdārzs un siltumnīca. Pils terases bija apstādītas ar rozēm. Parkā bijušas strūklakas.

19. gadsimtā Jaunlaicenes tuvumā bija Apšu, Cimzeskalna, Kalna un Evalda pusmuižas (abas pēdējās pastāvēja līdz Latvijas pirmās Republikas agrārreformai). Kopā ar pusmuižām Jaunlaicenes platība bija 3076 ha. Pagasta teritorijā kādu laiku ietilpa arī Lūšamuižas, Repjukalna un Karvas zemes.
18. - 19. gadsimtā Jaunlaicenes novads bija viens no galvenajiem brāļu draudzes atbalsta centriem Latvijā.

1932. gadā Jaunlaicenē bija 2750 iedzīvotāju, platība (16190 ha) trīs reizes lielāka, kā pašlaik.
1945. gadā pagastā izveidoja Jaunlaicenes un Grūbes ciemu, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. 1954. gadā Jaunlaicenes ciemam pievienoja Grūbes ciemu, bet 1963. gadā daļa Jaunlaicenes ciema tika iekļauta Apes pilsētas lauku teritorijā.
1992. gada atjauno Jaunlaicenes pagastu kolhoza „Nākotne” teritorijā.
Platība 52,2 km², iedzīvotāji līdz pat 2008. gadam turas apmēram vienā līmenī - ap 500.
www.aluksne.lv

Kalncempju pagasta attīstības vēsture
Kalncempju vizītkarte ir 1795. gadā pie Paparzes upītes celtās ūdensdzirnavas, kur 1985. gada 21. jūlijā atklāts Kalncempju pagasta novadpētniecības muzejs – viens no populārākajiem muzejiem Latvijas laukos. Īpaši daudz cilvēku to apmeklē tradicionālajos Pļaujas svētkos.

Par pagasta vēsturi liecina Nāzupu pilskalns un vairāki senkapi: Malacu, Melderpuļķu, Okanu, Uranažu, Pūzupu, Sprīvuļu un Žagatu.
Kalncempju pagasta teritorija 12. gadsimta beigās ietilpa letgaļu Atzeles zemē. 13.-16. gadsimtā Kalncempji bija Livonijas ordeņa Alūksnes komturejas sastāvdaļa. 1638. gada kadastra dokumentos atrodami vairāki kalncempiešiem labi pazīstami mājvārdi: Cempji, Jerlani, Lauķi, Malaci, Sprīvuļi, Uranaži, Ērmiķi. Tolaik apvidus vēl piederēja Alūksnes pilsmuižai.

Kalnamuiža ir viena no astoņām Alūksnes novada muižām, ko ķeizariene Elizabete 1750. gadā dāvāja kancleram grāfam Voroncovam, kurš savukārt tās pārdeva slepenpadomniekam Oto Hermanim fon Fītinghofam. 18. gadsimta beigās līdztekus Kalnamuižai pastāvēja arī Jaunkalna un Ates pusmuižas.
No 1868. gada pastāv Kalnamuižas (Kalncempju) pagasts, izveidots uz Kalnamuižas zemes, kas ietilpa Valkas apriņķī. Kā senāks Kalncempju pagasta nosaukums minēts Kalnciems. Izglītība

Kalncempju pagasta teritorijā skola darbojās no 19. gadsimta beigām līdz 1969. gadam. Pirmās Republikas laikā tā bija Cempju sešklasīgā pamatskola, padomju laikā Kalncempju pamatskola. Pirms kara skolēni varēja apmeklēt arī netālo Annas pagasta Ates (Ottes) otrās pakāpes pamatskolu.
1986. gadā no jauna tika uzcelta skolas – bērnudārza ēka, kas pastāvēja līdz 2001. gadam.
www.aluksne.lv

Liepnas pagasts
Liepnas pagasts atrodas Alūksnes novadā starp Vidzemi un Latgali, Krievijas pierobežā, 33 km attālumā no novada centra.

Pagasta teritorijas kopējā platība ir 280,6 kvadrātkilometri. Lielāko tās daļu aizņem meži un purvi, tāpēc var teikt, ka Liepna ir Latvijai ekoloģiski un ainaviski vērtīga teritorija. Dabas bagātības ir arī nozīmīgs resurss ilgtspējīgai mežsaimniecības un mežu apsaimniekošanas attīstībai Liepnas pagastā. Pagastam dāvātā mātes dabas bagātība ir divi dabas liegumi – Kupravas liepu audze un Liepnas niedrāji.

Lauksaimnieciski apstrādājamā zeme Liepnas pagastā ir akmeņaina un ne pārāk auglīga, tāpēc vietējie iedzīvotāji izvēlējušies veidot bioloģiskās saimniecības.

Liepnas pagastā ir 1006 iedzīvotāji. Iedzīvotāju etnisko sastāvu veido latvieši
(88,3%), krievi (8,8%), ukraiņi (1%), citu tautību pārstāvji (1,9%).
www.aluksne.lv

Malienas pagasta attīstības vēsture
Malienas pagasts agrāk ietilpa Valkas apriņķa Mālupes pagastā. Tikai pēc 1948. gada pagasti sadalījās un izveidojās Malienas pagasts. Par priekšsēdētāju sāka strādāt Jūlijs Zābaks.

1955. gadā par priekšsēdētāju kļuva Jānis Āboliņš. Tika ievēlēti 25 deputāti, izveidotas 5 pastāvīgās komisijas (finansu, budžeta, kultūras, sociālās nodrošināšanas un vietējās saimniecības komisijas).

50.- 70.-tajos gados aktīvi darbojās pionieru organizācija, kā arī partijas pirmorganizācija.

1989. gadā Nodibinājās Tautas fronte.

Pagastam ir savs tautas nams. Kultūras dzīvē aktīvi piedalās vidējas paaudzes deju kolektīvs „Maliena”, sieviešu vokālais ansamblis, dramatiskais kolektīvs.
Vairāk kā simts gadus pagastā darbojas bibliotēka, kur mūsdienās ir iespēja izmantot jaunās tehnoloģijas.

Apskates vietas Malienas pagastā: Ērmaņu muižas kungu māja, piemiņas akmens pirmajam kolhozam „Varonis” pie Brūnu mājas, Malienas pamatskola un tautas nams, kurā darbojas novadpētniecības istaba.
www.aluksne.lv

Mālupes pagasta attīstības vēsture
Mālupes pagasts atrodas Alūksnes novada dienvidaustrumos, 18 km no novada administratīvā centra, robežojas ar Jaunalūksnes, Jaunannas, Malienas un Liepnas pagastiem, bet dienviddaļā ar Vīksnas pagastu.

Mālupes novada vēsture nav atraujama no Alūksnes novada gadu simtu un pat tūkstošu garās vēstures. Latvijas brīvības gados Mālupes pagasts bija 10974 ha platībā ar 2480 iedzīvotājiem un 443 lauku sētām (ietilpa tagadējais Mālupes pagasts, Malienas pagasts un Bejas pagasts) Pagasta centrs atradās Brencos, kur bija pagasta māja, dzīvoklis skrīverim, ziņnesim.

Pagasta centrs uz Mālupi pārcelts 1924.gadā, kur iekārtojas muižas ēkā. Mālupes muiža piederēja baronam Arnoldam fon Fītinghofam - Šēlam. Viņš bija arī Alūksnes muižas īpašnieks. Mālupē viņš nekad nav dzīvojis, bet muižu ar saimniecības ēkām izrentējis. Šeit saimniekojis muižkungs Viļums.

Baronam pieder iecere uz Pededzes upes uzcelt ūdensdzirnavas. Kad darbs ir paveikts, barons dzirnavas izrentē būvdarbu veicējam. Ap 1912.gadu rentes līgumu par ūdzensdzirnavām ar baronu slēdz Rābe un Balodis. Dzirnavās ir darbojusies vilnas vērptuve un austuve, kokzāģētava, gatavoti bīdeļmilti.

Mālupe lepojas ar saviem novadniekiem dzejniekiem- prozaiķiem Aleksandru Pelēci un Valentīnu Pelēci, rakstnieku Ernestu Ozolu, ģeodēzistu, tehnisko zinātņu doktoru, profesoru Jāni Biķi.

2009.gadā Mālupi par savām mājām sauc 738 iedzīvotāji un pagasts aizņem 126 km2 lielu teritoriju.
Pagastā darbojas pamatskola, Alūksnes mūzikas skolas Mālupes mācību punkts, bibliotēka, tautas nams, novadpētniecības istaba.

Pie Mālupes pamatskolas ir uzcelts sporta angārs, radot iespējas nodarboties ar sportu gan sava, gan kaimiņu pagasta cilvēkiem.
Bibliotēkai ir interneta pieslēgums, iekārtota lasītava. Bibliotēka vāc un apkopo materiālus par pagasta vēstures notikumiem un cilvēkiem.

Tautas nams tiek izmantots ziemas sezonā, jo vasarās visi atpūtas pasākumi notiek Mālupes brīvdabas estrādē. Visvairāk apmeklētie pasākumi ir Mālupes kapusvētki jūlija pēdējā sestdienā, kā arī rudens gadatirgus oktobra mēnesī un pagasta sporta svētki augustā.

Mālupes pagastā atrodas trīs valsts nozīmes senkapi- Bātaravas, Upeskrastu un Tarvu, kā arī Mālupes muiža, Mālupes dzirnavas un Sofikalna pusmuižas klēts, kas ir vietējās nozīmes vēstures pieminekļi. Mālupes kapos atrodas no Somijas granītaceltais piemineklis, veltīts Latvijas atbrīvošanas un Pirmā pasaules karā kritušo piemiņai.
www.aluksne.lv

Mārkalnes pagasta attīstības vēsture
Vēsturiskais Mārkalnes nosaukums ir Lāzberģa pagasts. 19. gadsimta beigās tas veidojies uz Lāzberģa (Fianden), Jaunlāzberģa un Kalnapededzes (Charlottenberg) muižu zemēm. Lāzberģis ir sena Livonijas laika muiža. 16.gadsimta beigās tā piederēja poļu muižniekam Vazickim, zviedru laika sākumā – Johanam Ikskilam fon Mencenam. Muiža bija pilnīgi nopostīta zviedru – poļu karā. Viduslaikos gar Lāzberģi veda sens tirdzniecības ceļš uz Krieviju.

Lāzberģa muižā 1771. gadā notika ievērojama zemnieku sacelšanās. 1905. gadā Lāzberģa un Kolberģa muižas rīkoja lielas ieroču ekspropriācijas.
1935. gadā Mārkalnes pagasta platība bija 122,3 km ², 1949 iedzīvotāji.

1945. gadā pagasta teritorijā izveidoja Mārkalnes un Akaviņas ciemu, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. 1954. gadā Akaviņas ciemu pievienoja Mārkalnes ciemam. 1958. – 1971. gadā Mārkalnes ciemā bija iekļauta padomju saimniecības „Alūksne” teritorija, bet kopš 1971. gada tā (ieskaitot Lāzberģi) pievienota Jaunalūksnes pagastam. Mārkalnes pagasts atjaunots 1990. gadā.
www.aluksne.lv

Pededzes pagasts
Pededzes pagasts atrodas Alūksnes novada Ziemeļaustrumos un robežojas ar Liepnas, Jaunalūksnes un Mārkalnes pagastiem, kā arī Krievijas Federāciju.
Pededzes pagasts ir ES ārējā robeža. Attālums līdz Alūksnei - 30 km, līdz Rīgai - 230 km.

Pagasta kopplatība ir 14201 ha, no kuriem 35 % sastāda lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Mežs aizņem 58,1% no kopplatības. 142 km2 dzīvo 843 (01.01.2009) iedzīvotāji. Ņemot vērā pagasta atrašanās vietu, iedzīvotāju etniskais sastāvs ir īpašs: latvieši – 20%, krievi – 76%, cittautieši - 4%. Pededzē pārsvarā dzīvo šeit dzimušie krievi, tikai nedaudzi ir ienākuši pēc kara 1945.gadā. Apraksts, kas tapis 1935.gadā, vēsta, ka Pededzē iedzīvotāju nacionālais sastāvs bijis 50% latviešu un 50% krievi.
www.aluksne.lv

Veclaicenes pagasts
Veclaicenes pagastā darbojas šādas iestādes: Veclaicenes bibliotēka, Veclaicenes feldšerpunkts, Veclaicenes novadpētniecības muzejs – istaba, Veclaicenes tautas nams.
www.aluksne.lv

Zeltiņu pagasta attīstības vēsture
Domājams, ka Zeltiņu pagasts izveidots 1866.gadā Zeltiņu (Seltinghof) muižas teritorijā. 1935.gadā Zeltiņu pagasta platība bija 5370 ha. 1945.gadā pagastā izveidoja Zeltiņu un Melnupes ciemu, bet 1949.gadā pagastu likvidēja. 1954.gadā Zeltiņu ciemam pievienoja Melnupes ciemu. 1990.gadā Zeltiņu pagastu atjaunoja.

Daba
Zeltiņu pagasta R daļā reljefu veido Tālavas zemienes Trapenes līdzenums, bet A daļā – Alūksnes augstienes Malienas pauguraine; augstākie pauguri: Krustakalns – 156,3 m virs jūras līmeņa, Jāņakalns – 167,8 m, Vilku kalns - 177,9 m. Cauri pagastam līkumo Melnupe (Igaunijas upes Mustjegi kreisā pieteka). Pagasta teritorijā pār upi ir 9 tilti. Melnupes pietekas ir Medņupe (12 km) un Brūžupīte  (Paldu grāvis). Melnupē augšpus Zeltiņiem bijušas Lejas un Kalna dzirnavas. Pagastā atrodas daļa Sudalezera (94,7 ha, kopplatība 182 ha), Ķiploku ezers (25,2 ha), Pātražs (31 ha), Vilku ezers (3,2 ha), Kosuliņš (1 ha). Sudalezerā un Ķiploku ezerā ir labas makšķerēšanas vietas.
www.aluksne.lv

Ziemeru pagasta attīstības vēsture
Ziemeri... Brīdi ieklausies šajā vārdā! Vai tā nešalc rudens lietavās pielijušie simtgadīgie koki Ziemeru muižas parkā? Vai varbūt tur čalo Vaidava caur koku rotātiem krastiem?

1967. – 1977. gads. Notika ciemu sacensības, kurās tika aktivizētas visas jomas, taču ziemerieši šajā posmā ir ielikuši stabilu pamatakmeni kultūras jomā.
Ziemeri... Noteikti šajā vārdā ir saklausāms mūsu sievu kora dziedājums. Ziemeru 7. gadīgajā skolā tās jaunā direktore Gita Briediņa aicināja kopā dziedātmīlošās pagasta sievietes un 1968. gadā nodibināja sieviešu kori. Koris savu vārdu „Elisa” gan ir ieguvis nesen, bet savos darbības gados Ziemeru vārdu aiznesis vistālāk pasaulē. Tagad kori vadīt turpina Ilze Briediņa.

Pagastā darbojas folkloras ansamblis. No paaudzes paaudzē savas kopā sadziedāšanās tradīcijas, dziedot augšzemnieku dialekta dziļā sēliskā Ziemeru izloksnē, ansamblim tagad palīdz uzturēt Ilze Briediņa.

1968. gada 1. jūnijā Māriņkalnā no jauna tiek atvērta bibliotēka. Par bibliotekāri sāk strādāt Ilga Voropajeva un šos pienākumus veic līdz pat aiziešanai pensijā. Joprojām pagasta iedzīvotāju atmiņā ir viņas veidotie dzejas vakari, literārās tiesas. Pie Māriņkalna bibliotēkas kādu laiku darbojās amatierteātra grupa, kura iestudēja Ilgas Voropajevas sarakstīto lugu „Kronis visam”.

1977. – 1987.gads. Māriņkalns tiek izveidots par Ziemeru pagasta centru.
Šajā desmitgadē sākās Māriņkalna centra aktīva apbūve – daudzstāvu dzīvojamās mājas, skola, līvānu tipa mājas, jauns kolhoza „Straume” kantoris, kurā atrodas arī pagasta padome, ūdenstornis, tautas nams.

Kā vienu no spilgtākajām personībām šajā gadu desmitā pagasta iedzīvotāji min kolhoza „Straume” (Šļukumā) priekšsēdētāju Valdi Ozoliņu, kurš veicināja kolhoza attīstību, ļoti labi prata organizēt darbus, bija cilvēku cienīts.

1987. – 1997. gads. Arī Ziemeru pagastā ieplūst jaunas vēsmas – neatkarība, kolhoza „Straume” likvidācija, paju sabiedrības „Vaidava” dibināšana, valsts neatkarības aizstāvēšana uz barikādēm, privatizācija, zemnieku saimniecību izveidošana utt.

Veiksmīgi šajā laikā uzsākuši un turpina darbību 5 kokapstrādes uzņēmumi, starptautisko kravu pārvadājumu uzņēmums „Zelta Balodis”, olu ražošanas un realizācijas uzņēmums „Vistako” u.c. Zemnieku saimniecības pārveidojas par bioloģiskajām saimniecībām. Pakāpeniski attīstās tūrisma nozare.

1997. – 2007. gads. Tiek atjaunots 29. Ziemeru mazpulks. Atsāk darbu Māriņkalna tautas nams, projekta ietvaros tiek sakārtota apkures sistēma. Veikta Ziemeru pamatskolas renovācija.

Ziemeru vārdu valsts līmenī „cēlis saulītē” ir 29. Ziemeru mazpulks un tā vadītājs Jānis Bērtiņš. Mazpulks ir laureāts Zemkopības ministrijas rīkotajā konkursā „Sējējs”, nominācijā ”Mazpulks – nākotnes sējējs”.

Ilgus gadus Ziemeru pagasta vadītājs bija Vilis Pauliņš, kurš ir stāvējis pie 29. Ziemeru mazpulka šūpuļa, ir Ziemeru pamatskolas renovācijas iniciators, kurš vienmēr atbalstīja daudz un dažādas iedzīvotāju iniciatīvas un aktivitātes. Cilvēks, kura labie darbi un ieguldījums netiks aizmirsts.

Ziemeru pagasta padome izmanto ne tikai sava budžeta līdzekļus, bet piedalās arī Eiropas Savienības un Alūksnes Novada fonda izsludinātajos projektu konkursos, tā piesaistot vēl papildus līdzekļus sava pagasta labklājībai, attīstībai un izaugsmei.
www.aluksne.lv