Alūksne

Alūksne ir pilsēta Latvijā, Alūksnes novada administratīvais centrs Vidzemes austrumos. Alūksne atrodas 202 km attālumā no Rīgas, Alūksnes ezera krastā. Alūksne ir visaugstāk esošā Latvijas pilsēta, kas atrodas aptuveni 200 metrus virs jūras līmeņa (augstākais punkts – Tempļa kalns – 217 m).

Etimoloģija

Pirmo reizi Alūksnes nosaukums minēts 1284. gadā Pleskavas hronikā kā Olysta (Олыста). Pilsētas nosaukums ir cēlies no latgaļu cilmes apvidvārda "olūksna" vai "alīksna", vai "alūksna", kura nozīme ir avotaina vieta mežā.

Pilsētas simboli

Pilsētas oficiālie simboli ir ģerbonis ar Glika tulkoto Bībeli tajā (apstiprināts 1925. gadā) un karogs. Par pilsētas neoficiālo simbolu dažkārt tiek uzskatīts Slavas rotonda Tempļakalna parkā. Kopš 2018. gada izstrādāts pilsētas zīmols Alūksne/Oluksna.

Alūksnes vēsture

Alūksne atrodas 202 km attālumā no Rīgas Latvijas ziemeļaustrumos, Alūksnes augstienē. Pilsētas teritorija aizņem 1428 ha un 2007.gada sākumā tajā bija 9203 iedzīvotāji.

Pilsēta ir Alūksnes rajona centrs un tā atrodas Alūksnes ezera krastā. Ezera un pilsētas vārds cēlies no latgaļu cilmes vārda “olūksna” – avotaina vieta mežā. Paugurainā reljefa dēļ tā ir visaugstāk novietotā Latvijas pilsēta, jo atrodas aptuveni 200 m virs jūras līmeņa. Šo apvidu jau sirmā senatnē apdzīvoja somu un igauņu (līvu) ciltis, bet vēlāk 8.–12. gs. – latgaļu ciltis. Alūksne ir ietilpusi senajā Atzeles novadā. Vēstures dokumentos Alūksne pieminēta jau 1284. gadā – Pleskavas I un II hronikā zem nosaukuma “Alyst” un “Volyst” 1342. gadā Livonijas ordenis mestra Burharda fon Dreilevana vadībā gleznainā Alūksnes ezera salā pabeidza mūra pils celtniecību un 25. martā notika pils iesvētīšana. Par godu tam, ka pils iesvētīta Marijas pasludināšanas dienā, vietai tika dots vārds Marienburga. Par pils komturu kļuva Arnolds fon Fītinghofs. Drīz pēc tam tagadējās Miera ielas rajonā izveidojās apdzīvota vieta jeb miests ar nosaukumu Marienburga.

Livonijas kara laikā 1560. gadā pili sagrāba krievu cara Ivana Bargā karaspēks, bet turpmākajos gados pilī saimniekoja gan krievi, gan poļi, gan vācieši, gan zviedri, vairākkārt nopostot arī senlatviešu apdzīvotās vietas. Pēc 1661. gada miera līguma Alūksnes pili apsaimniekoja zviedri. 1680. gadā gan pils, gan pilsēta tika nocietinātas. Šajā laikā Vidzemē valdīja Zviedrijas karalis Kārlis XI, kas sevišķi gribēja uzlabot zemnieku stāvokli, gādājot par skolām un baznīcām.

Oto Hermanis fon Fītinghofs 1702. gadā Ziemeļu kara laikā Alūksni ieņēma Šeremetjeva komandētais krievu karaspēks. Pils tika uzspridzināta, bet pilsētiņa nodedzināta. Pēc 1721. gada miera līguma parakstīšanas, šī teritorija nonāca Krievijas atkarībā uz 200 gadiem. Krievijas ķeizariene Elizabete 1750. gadā Alūksni atdāvināja savam kancleram grāfam Voroncovam, kas to pārdeva slepenpadomniekam baronam Otto Hermanim fon Fītinghofam. 19. gs. otrajā pusē Alūksne kļuva par svarīgu tirdzniecības centru, kura nozīme vēl vairāk pieauga līdz ar šaursliežu dzelzceļa Stukmaņi-Gulbene-Alūksne-Valka izbūvi 1903. gadā.   Viduslaiku pilis – valdnieku rezidences un novadu administratīvie centri – bija spēcīgi nocietinātu dzīvojamo un saimniecības ēku kompleksi, militāriem mērķiem celtas būves. 1342. gada 25. martā Livonijas ordeņmestrs Burhards fon Dreilevens (Borchard von Dreinleve) sāka celt divas pilis, lai nosargātu jauniegūtos īpašumus austrumos un īstenotu tālākos iekarošanas un vietējo tautu pakļaušanas plānus. Viena – Tērbatas bīskapa daļā – Vastselīna (Frauenburg, vēlāk Neuhausen) un ordeņbrāļu novadā – Marienburga. 25. martā baznīca atzīmēja jaunavas Marijas pasludināšanas dienu, no kā tad savu vācisko nosaukumu mantoja abas pilis. Abas pilis bija atbilde 1303. gadā dibinātajam un 1330. gadā spēcīgi nocietinātajam krievu cietoksnim – Izborskai. Līdz šim ordeņa komturejas centrs bija Gaujienas jeb Atzeles pils, uzcelta 1238. gadā. Atzeles vārdu Gaujiena ieguva 1224. gadā, kad tika sadalītas zemes starp Rīgas bīskapu Albertu un vācu Zobenbrāļu ordeni. Pēc Marienburgas pils uzcelšanas Gaujiena kļuva par Alūksnes komtura palīgpili un Atzeles pils komturs Arnolds fon Fītinghofs tika norīkots par Alūksnes pils komturu. Iespējams, ka sākotnēji Alūksnes pils nocietinājumi bijuši no koka, jo Vartbergas Hermaņa hronikā atzīmēts, ka "šo pili vēlāk komturs Gerlahs fon Hārens nocietināja ar mūra aizsargsienām". Tas varētu būt noticis vai nu pirms 1348. gada vai pēc 1349. gada.

Līdz 1560. gadam Alūksne bija Livonijas ordeņa galvenais nocietinājums austrumu daļā. Tā bija svarīgs tirdzniecības centrs, jo tai cauri veda ceļš no Rīgas uz Pleskavu. Komtura kara nodaļa sastāvēja no 200 smagi bruņotiem jātniekiem un apmēram 300 leimaņiem. 1560. gads iezīmēja Livonijas valsts norietu.

Lai gan Marienburga bija viens no spēcīgākajiem ordeņa nocietinājumiem, Livonijas kara laikā, 1560. gada februārī, komturs Everts Zībergs to atdeva krievu karavadonim kņazam Kurbskim bez cīņas. Krievijai Marienburga piederēja no 1560.–1583. gadam. Pēc tam tā vēl septiņas reizes gāja no rokas rokā: no 1582. līdz 1600. gadam – Polijai; no 1600. līdz 1602. gadam – Zviedrijai; no 1602. līdz 1625. gadam – Polijai; no 1625. līdz 1658. gadam – Zviedrijai; no 1658. līdz 1661. gadam – Krievijai; no 1662. līdz 1702. gadam – Zviedrijai.

Ziemeļu kara laikā, 1702. gada augustā, krievu armijas korpuss ģenerālfeldmaršala Šeremetjeva vadībā aplenca pili, un pēc 10 dienu aplenkuma padošanās brīdī zviedri cietoksni uzspridzināja. Pils aizstāvjus saņēma gūstā, arī Bībeles tulkotāju un pirmo skolu dibinātāju Ernstu Gliku un viņa audžumeitu Martu – vēlāko Krievijas carieni Katrīnu I. Pēc Ziemeļu kara notikumiem drupās pārvērstā pils vairs netika atjaunota un Marienburga zaudēja savu stratēģisko nozīmi. 1807. gadā krievu un zviedru karavīru kara mākslas un varonības piemiņai Burhards fon Fītinghofs pussalā uzcēla Slavas templi.

IEVĒROJAMAS VIETAS

Alūksnes ezers un tā apkārtne

Alūksnes ezers

Alūksne atrodas Alūksnes ezera krastā, kas ir vienpadsmitais lielākais ezers Latvijā. Ezerā atrodas četras salas – Cepurītes jeb Mīlestības sala, Garā sala, Tīklu sala un Pilssala. Ezera vidējais dziļums ir aptuveni 7 metri. Dziļākā vieta sasniedz pat 20 metrus. Alūksnes līci no ezera pamatdaļas atdala Kapsētas pussala.

Alūksnes Pilssala

Alūksnes Pilssala ir viena un četrām Alūksnes ezera salām, kas mūsdienās ir iecienīta atpūtas vieta pilsētas visiem. Alūksnes Pilssalā atrodas Livonijas ordeņa pils, kas savulaik piederējusi gan zviedriem, gan poļiem, gan krieviem.

Livonijas Ordeņa pilsdrupas

Ordeņa pils drupas uz Pils salas Alūksnes ezerā. Marienburgas pils celtniecību 1342. gadā pabeidza Livonijas ordeņa mestrs Burhards fon Dreilēbens. Lielā Ziemeļu kara laikā pili ielenca krievu karaspēks Šeremetjeva vadībā. Pēc Ziemeļu kara notikumiem drupās pārvērstā pils vairs netika atjaunota un šodien pilsdrupās atrodas brīvdabas estrāde ar 3000 skatītāju vietām. No 2021. gada atjaunots Alūksnes viduslaiku pils Dienvidu tornis, kur īpašos seansos par pils vēsturi vēsta mūsdienīgs skaņas un gaismas stāsts, jeb muzikāla teiksma “MARIENBURGAS astotais brālis”.

Tempļa kalns

Tempļa kalns – iecienīts tūristu objekts Alūksnē, no kura paveras skats uz Alūksnes ezeru. Sākot ar 1930. gadu sāk celt tūrisma objektus tempļa kalnā. Viens no blakus esošiem objektiem ir tilts, kas nosaukts Saules tilta vārdā, kā arī Pilssalu ar Tempļakalna Pussalu savieno Tempļakalna ielas gājēju tilts, kas katras stundas pirmās 15 minūtes atskaņo melodijas.

Fītinghofu dzimtas mantojums

Alūksnes Jaunā pils

Jaunā pils celta laika posmā no 1859. līdz 1863. gadam angļu neogotikas stilā pēc A. fon Fītinghofa pasūtījuma. Pašlaik pils telpās darbojas Alūksnes muzejs ar ekspozīcijām par pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma īpatnībām, kā arī Dabas muzejs “Vides labirints”.

Alūksnes muižas parks

Alūksnes muižas parks izveidots 18. gadsimtā. Teritoriju pie ezera nopirka barons Otto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls. Sākotnēji parks tika veidots regulārā franču dārza stilā, savukārt paši vērienīgākie parka labiekārtošanas darbi notika Burharda Kristofa fon Fītinghofa laikā, kad Eiropā sāka attīstīties ainaviskie dārzi, un pils dārznieks Pēteris Buks parku pārveidoja angļu stilā.

Pilsēta, kurā iztulkota Bībele latviešu valodā

Glika ozoli

1683. gadā uz dzīvi Alūksnē pārcēlās vācu mācītājs Ernsts Gliks un pabeidza arī sava mūža lielāko darbu – Bībeles tulkošanu latviešu valodā. Par piemiņu paveiktajam darbam, Ernsts Gliks mācītājmuižas parkā iestādīja divus ozolus – Glika ozolus, kurus apskatīt mūsdienās iespējams ikvienam.

Ernsta Glika Bībeles muzejs

Bībeles muzejs izveidots 1908. gadā un veltīts Ernstam Glikam. Ēkas arhitekts Kristofs Hāberlands. Tajā iespējams iepazīties ar “Bībeles ceļu” no pašas pirmās – E. Glika Alūksnē tulkotās Bībeles, līdz mūsdienu izdevumiem.

Alūksnes Evaņģēliski luteriskā baznīca

Alūksnes luterāņu baznīca ir vienjoma mūra ēka, ka celta no 1781. līdz 1788. gadam, augstā vietā ezera tuvumā pēc Rīgas arhitekta Kristofera Haberlanda projekta. Baznīcai ir 40 metrus augsts pakāpjveida tornis. Ēka celta klasicisma stilā, bet tās fasādē un torņa augšējā stāvā atrodami arī daži baroka stila elementi. Baznīcas pamatiem izmantoti divi tūkstoši ozolkoka pāļu. Telpas torņa galā uzcelta lukta ar 1885. gadā būvētām ērģelēm. Altāris veidots 1786. gadā un to grezno urnas, apustuļu un dzīvnieku tēli.

Alūksnes dzelzceļa stacijas kvartāls

Bānītis

Dzelzceļa līnija Gulbene-Alūksne ir vienīgā Baltijā, kas nodrošina regulārus pasažieru pārvadājumus. Šaursliežu vilciens jeb bānītis Alūksnes stacijā kā sabiedriskais transports piestāj divas reizes dienā.

Alūksnes stacija

Alūksnes dzelzceļa stacija un tās apkārtne attīstījusies no 20. gadsimta sākuma, kad izbūvēja dzelzceļa līniju Pļaviņas-Valka, mūsdienās tā ir dzelzceļa līnijas Gulbene-Alūksne gala stacija. Vēsturiskajā stacijas ēkā darbojas vasaras sezonas burgernīca "Tvaiks un Ogle".

Alūksnes Bānīša stacija

Vēsturiskajā stacijas bagāžas šķūnī no 2018. gada atvērta multimediālā ekspozīcija "Alūksnes Bānīša stacija" par dzelzceļa līniju Gulbene-Alūksne, kurā var iepazīt dzelzceļa vēsturi un vietējo cilvēku stāstus par bānīti.
lv.wikipedia.org