Akmens mūra mājas
Agrāk no laukakmeņiem Latvijā tika mūrēti gan ēku pamati, gan cokoli, gan arī pamatīgas sienas. Laukakmeņu mūra sienas ir biezas un joprojām izskatās gana estētiskas, kur vien tādas ir saglabājušās. Visvairāk šādu mūru, šķiet, var atrast Vidzemes pusē, taču arī citviet Latvijā tādi nav retums. Iemesls, protams, bija vienkāršs – laukakmeņi kā sienu pamata pildviela daudzviet bija vislētākais un pieejamākais būvmateriāls. Arot laukus, zemnieki tos regulāri izcēla no zemes un, lai netraucētu lauku apstrādei, savēla kaudzēs laukmalās. Šādas kaudzes joprojām ir daudzviet sastopamas. Beidzamajās desmitgadēs laukakmeņi ir ieguvuši popularitāti ne tik daudz kā būvmateriāls, cik estētisks dekoratīvs elements dārzu dizainā.
No būvniecības viedokļa, mūrēt laukakmeņu sienas ir visai sarežģīti, jo apaļīgās formas prasa īpaši rūpīgu savstarpēju akmeņu sašūšanu vienotā mūrī, lai augstāk novietotie akmeņi nespiestu ārā tos, kas atrodas zemāk. Laukakmeņus var izmantot mūros veselus, taču tādi mūri iznāk ļoti biezi, prasa lielu javas daudzumu sasaistei. Tādi mūri bija, piemēram, senām pilīm. Ekonomiskāk un arī no estētiskā viedokļa interesantāki ir mūri no skaldītiem akmeņiem. Tādi ir populāri joprojām. Starp ievērojamākajiem objektiem beidzamajās desmitgadēs var minēt vairākas atjaunotas baznīcas, bet daudzviet izmantoti arī privātā apbūvē, īpaši dekoratīvu māju cokolu izbūvē.
Vēsture:
Mūra ēkas Latvijā ienāca kopā ar kolonizatoriem un rietumu kristietības nesējiem 12.gs.beigās – 13.gs.sākumā. Kā primārās bija aizsardzības būves – drošs sargs no iezemiešiem. Pirmās apdzīvoto vietu aizsardzības sienas un mūra ēkas bija kaut kas neparasts un jauns vietējām tautām. Šajā laikā Rīgu ieskāva 5m augsts aizsardzības mūris. Šī, pēc mūsdienu skatījuma, ne tik ļoti augstā mūra siena nebija nekāds militārs šedevrs, bet psiholoģiski Rīgu tā sargāja droši. Neveiksmīgie kuršu un zemgaļu uzbrukumi Rīgai un citām nocietinātajām pilīm klaji atspoguļoja militāro un prāta nespēju atrisināt šo problēmu.
Viduslaikos sienas no akmeņiem būvēja joslās, kas bija apmēram 50 - 80 cm augstas. Šis solis bija saistīts ar sastatnēm, kuru horizontālie koka elementi parasti tika nobalstīti mūrējamā sienā, kā arī mūrnieku iespējām no šīs platformas uzbūvēt vienāda augstuma sienas posmu. Parasti starp joslām ir vizuāli saskatāma dubultšuve. Pati siena bija kā čaulmūris - ārpusē mūrējums no akmeņiem, bet vidusdaļa aizpildīta ar kaļķu javu, kurā iemesti neregulāri akmeņi.
Ar 16.gs. 2.pusi arī no akmeņiem mūrēto ēku sienu kvalitāte stipri vien pazeminājās. Intensīvi sāka izmantot sārto gliemeždolomītu un laukakmeņus. Ar 16.gs. beigām akmeņu sienas vairs nemūrēja joslās, bet vairāk pielietoja ieķīlēšanas metodi. Šī metode izmantota ļoti ilgstoši un savu kulmināciju sasniedz 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā, kad Latvijā tapa skaistākās no laukakmeņiem būvētās ēkas. 17.gs. būvētajām sienām parasti ir vissliktākā kvalitāte, jo izmantots viss iespējamais materiāls, neskatoties uz to saderību un fizikālajām īpašībām.
Ēku mūra sienu konstrukcijā jauninājumi tika ieviesti tikai 19.gs. 1.pusē. Taupības nolūkos no akmeņiem mūrētās sienas sāka būvēt ar gaisa šķirkārtu, kas kalpoja kā siltumizolācijas slānis. Uzlabojot vecas ēkas, ārsienām no telpas puses tika piemūrēta viena ķieģeļu kārta ar gaisa šķirkārtu. Tādējādi tika siltinātas ēkas ārsienas, bet interjerā ķieģeļu sienas ieguva gludu apmetumu. 19.gs. 2.pusē un 20.gs. sākumā gandrīz visas ķieģeļu ēkas tika mūrētas ar šķirkārtu. Diemžēl, ļoti taupot, šo ēku sienas tika uzbūvētas nekvalitatīvi.
Lasīt tālāk
