Afganāņu kurts

Afgāņu kurts ir sena afgāņu medību suņu šķirne kas pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) pieder pie 10 grupas, 1 sekcijas zem numura 228.

Vēsture
Pastāv vairākas teorijas par sugas izcelsmi. Ir liecības, ka jau divus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras Afganistānas stepēs, tuksnešos un kalnos mituši mūsdienu afgāņu kurta priešteči. Tādas šķirnes kā Kirgīzijas vējsuns, slugi un tazi droši vien ir afgāņiem tuvi radnieki.

1888. gadā anglis Bell-Marrejs atveda uz Eiropu pirmo tuksneša tipa afgāņu kurtu. Bet īsta modernā afgāņu kurta selekcija sākās tikai 1907. gadā, kad kapteinis Džons Barfs no Afganistānas atveda leģendāro Zardinu. No šiem diviem tipiem tika izveidota šķirne.

Izskats
Afgāņu kurts ir elegants, vidēji liels suns. Augums skaustā 68-74 cm, kucēm 63-69 cm. Svars ap 28 kg. Atlētisks dzīvnieks ar garu, mīkstu spalvojumu, kas uz galvas un ausīm veido īpašu cekulu, atgādinot parūku. Galva ir gara un aristokrātiska, purns – smails. Acis austrumnieku formas, tumšā krāsā, raugās it kā cauri priekšmetiem un cilvēkiem. Degungals ir melns, bet pieļaujams arī brūns gaišiem spalvojuma toņiem. Vidēji lielas ausis, kas brīvi nokarājas gar galvu. Spalva var būt jebkurā krāsā un tonī, bet ne plankumaina. Melnas krāsas purnu uz gaiša apspalvojuma sauc par masku. Dažreiz metienā piedzimst īsspalvains kucēns, tā saucamais "smooth" (angl.). SKF standarts šāda izskata suni atzīst par brāķi, kaut gan pēc visām pārējām pazīmēm un pēc ciltsrakstiem tas ir īsts afgāņu kurts.

Raksturs un audzināšana
Raksturā lepns, neatkarīgs, var pat izlikties snobs. Afgāņu kurtam piemīt liela spītība un īpatnēja humora izjūta, tādēļ sunim nepieciešams pieredzējis saimnieks. Kā saka - dzelzs roka samta cimdā. Saistīt un noturēt viṇa uzmanību ir ievērojama māksla, kas prasa no saimnieka lielu pacietību un izdomu. Suns ļoti ātri saprot, ko no viṇa prasa, bet ātri zaudē interesi, ja uzdevums jāatkārto vairākas reizes pēc kārtas vai ja kaut kas cits viņu pēkšņi aizrauj. Ja viṇu nolemj dresēt piespiedkārtā, pie pirmās izdevības viṇš centīsies pasprukt un vairs nedoties rokās, pārbaudot saimnieka aukstasinību. Tādā gadījumā ir bezcerīgi dzīties sunim pakaļ, kliegt, draudēt. Tieši otrādi, ir jāizliekas suni neievērojam un neatskatoties lēnām jāattālinās. Sunim jādzīvo iekštelpās kopā ar savu ģimeni. Nolemts dzīvei voljērā vai dārzā viṇš īsā laikā pilnīgi zaudē interesi par savu kopēju un meklēs, kā tikt laukā no iežogojuma, pārtopot par klaiṇojošu dzīvnieku. Ēdināšana vien nespēj viṇu piesaistīt pie viena noteikta cilvēka. Lai afgāņu kurts saglabātu psiholoģisko līdzsvaru, viņam jānodrošina izklaide svaigā gaisā un ievērojama fiziskā slodze. Ar suni var piedalīties dažādās sacensībās: kursingā, "mehāniskā zaķa" ķeršanā, adžilitī (angl.: agility) vai vienkārši ļaut skriet blakus velosipēdam vai jūras krastā.

Pret svešiniekiem izturas ļoti rezervēti. Vairums afgāņu kurtu drosmīgi aizsargā savu teritoriju un ģimenes locekļus. Pret citiem suņiem saglabā neitralitāti, ja tie savukārt liek viṇam mieru. Ļoti labi saprotas ar bērniem, bet tas nenozīmē ka bērnu drīkst atstāt vienu pašu ar suni, uzticot tam auklītes lomu. Afgāņu kurts ir suns ar spēcīgu medību instinktu, bet iekštelpā spēj sadzīvot ar kaķiem un citiem mājas dzīvniekiem, ja viņš tiek pie viņiem pieradināts agrā kucēna vecumā. Turpretim ārā viņa mednieka daba var gūt virsroku, tāpēc no satikšanām labāk izvairīties.

Kopšana
Ja nolemj saglabāt garu vilnu, kopšana ir darbietilpīgs un laikietilpīgs process, kas prasīs arī zināmu naudas līdzekļu ieguldīšanu. Lai pasargātu vilnu no savelšanās, ar sukāšanu vien nepietiks. Suns ir regulāri jāmazgā ar ādai piemērotu Ph šampūnu un kondicionieri. Pie šī rituāla kucēns jāradina agrā bērnībā, citādi vēlāk viņš tam vairs nepakļausies. Tas jādara, pēc izvēles, vai nu katras divas-trīs nedēļas, papildus ķemmējot suni katru dienu, vai nu reizi nedēļā, vairs nepieskaroties vilnai pastarpē. Dažs īpaši sauss kažoks ir dienu pirms mazgāšanas jāieeļļo. Tādā gadījumā sunim jāuzvelk speciāls apģērbs, lai nenotraipītu mēbeles un sienas. Lai piedalītos izstādēs, šķirnes standarts prasa atbrīvot suņa purnu, muguras joslu un asti no liekām garām spalvām. Tas jādara, ar roku pamazām izplūcot dažas šķipsnas katru dienu un vēlāk regulāri pārlaižot šīm zonām pāri lavas akmeni, lai saglabāt rezultātu. Nekādā gadījumā nedrīkst to darīt ar šķērēm vai skuvekli, vilna tiks neglābjami sabojāta. Epilācijas tehniku var apgūt pie pieredzējuša audzētāja vai speciālajos kursos. Ja grib var arī uzticēt šo darbu suņu frizierim, iepriekš pārliecinoties, ka speciālists pazīst standarta prasības. Bet, ja tomēr krāšņā kažoka kopšana jebkādu iemeslu dēļ izrādās pa grūtu, labāk ir apcirpt dzīvnieku, nekā pieļaut tam pārvērsties par netīrumu un parazītu mitekli, kas nekavējoties novedīs pie ādas slimībām.
lv.wikipedia.org