Ķirzakas Latvijā

Latvijā sastopamās ķirzakas pārtiek no dažādiem nelieliem bezmugurkaulniekiem, kas zināmā mērā ierobežo arī mežsaimniecībai kaitējošu kukaiņu un kailgliemežu pārlieku savairošanos. Šo reptiļu mutē atrodas nelieli smaili zobiņi, kas paredzēti tikai laupījuma satveršanai un noturēšanai, tāpēc upuris allaž tiek norīts nesaplosīts. Ja kādu apstākļu dēļ ir grūti atrast barību, ķirzakas bez problēmām zināmu laiku var ieturēt „bada diētu”.

Šķidrumu rāpuļi uzņem, izmantojot savu ožas un taustes orgānu – šķelto mēli. Tā tiek iemērkta rasas pilienā, lietus lāsē, peļķē vai dīķa malas ūdenī un ievilkta atpakaļ mutē.

No virspuses ķirzakas sargā „maskēšanās tērps”, kas, rāpulim nekustoties, palīdz saplūst ar apkārtējo vidi, tādā veidā nereti paliekot ienaidnieka nepamanītam, kā arī to ķermeni sedz ragvielas zvīņu apvalks. Tas ir nestaipīgs, un traucē augšanu. Šī iemesla dēļ ķirzakas ik pa laikam atbrīvojas no vecās ādas virskārtas to nometot.

Ja aizbēgt vai paslēpties neizdodas, ķirzakas steidz izmantot savu īpašo, dabas doto aizsarglīdzekli – pašsakropļošanos jeb autotomiju. Kad uzbrucējs medījumu mēģina satvert tieši aiz astes, rāpulis asti nolauž, atstājot to lokāmies uzbrucēja knābī, ķepās vai zobos. Upurētā aste atkal ataug, bet manāmi īsāka, citā krāsā un ar nepārkaulotiem skriemeļiem.


Sila ķirzakas (Lacerta agilis) ķermenis, ieskaitot asti, var sasniegt pat 20 centimetru garumu. Tās pamatkrāsa ir pelēka, bet mugurpuse un sāni izrotāti ar plankumu rindām. Sila ķirzakas gan Latvijā, gan Eiropā ir aizsargājamas.

Rāpuļi ļoti pieķeras reiz izraudzītai dzīvesvietai, ko aizstāv no citiem savas sugas pārstāvjiem un kuru bez nopietna iemesla nepamet. Tā visbiežāk ziemo dziļās, pašu izraktās alās, līdz pat aprīļa beigām.

Sila ķirzakas pārojas maija sākumā. Interesanti, ka tēviņiem šajā periodā ķermeņa virspuse un sāni iegūst spilgti zaļu nokrāsu. Jau jūnijā mātīte smilšainā, sausā vietā izrok bedrīti, kurā izdēj 6-10 garenas olas, kas segtas ar mīkstu apvalku. Mazuļi izšķiļas jūlija beigās vai augusta sākumā.


Pļavas ķirzaka (Zootoca (Lacerta) vivipara) ir Latvijā visbiežāk un plašāk sastopamā ķirzaka. Tā neizvairās no mitrām vietām, un ir visaukstumizturīgākā rāpuļu suga.

Rāpuļa ķermeņa virspuse ir līdzīga kā sila ķirzakai, tomēr ir dažas atšķirības. Sila ķirzaka ir izteikti garāka, un tā uzturas gandrīz tikai sausos biotopos - vietās ar smilšainu augsni, priedēm apaugušās kāpās, izcirtumos un mežmalās, saulainās, smilšainās nogāzēs, vecu celtņu drupās un akmeņu grēdās.

Pļavas ķirzakas tēviņiem parasti ir nedaudz oranžs vai iesārts vēders, kas rotāts ar nelieliem tumšiem punktiņiem. Savukārt mātītēm vēders ir pelēkbalts vai iedzeltens, bez punktiņiem. Riesta laikā krāsa abiem dzimumiem kļūst uzkrītoši košāka.

Pārošanās periods rāpuļiem ilgst no aprīļa nogales līdz pat jūnijam. Pļavu ķirzaka ir oldzīvdzemdētāja. Tas nozīmē, ka mazulis gandrīz pilnīgi attīstās olā un izšķiļas no tās īsi pirms dzimšanas, dzemdību laikā vai tūlīt pēc piedzimšanas.


Latvijā sastopamā bezkājainā ķirzaka glodene (Anguis fragilis) atgādina čūsku, tomēr palūkojoties vērīgāk, saskatāmas ķirzakām raksturīgas iezīmes. Tai ir relatīvi maza galva, kas vienmērīgi, bez sašaurinājuma, pāriet ķermenī, neliela mutīte, neizteikta astīte, kā arī acu plakstiņi ir kustīgi, tie nav saauguši kā čūskai.

Arī šī suga ir oldzīvdzemdētāja. Tās  sudrabaini baltie, ar zilganu svītru iezīmētie, mazuļi, kuru skaits svārstās no 6-12,  tiek laisti pasaulē vasaras otrajā pusē, parasti augustā.

Pieaugušo glodeņu ķermeņa krāsa ir ļoti dažāda ar vairāk vai mazāk izteiktu spīdumu. Pāri glodenes mugurai stiepjas viena vai divas tumšas, gareniskas svītras. Glodeņu tēviņiem riesta laikā manāmas arī divas zilu raibumu rindas.
www.lvm.lv